IZSTĀŽU DALĪBNIEKI

Irēna Andrejeva (1981) dzīvo Rīgā. Pētnieciskās intereses ir tiešaistes socializācijas problemātika: saziņas intensivitāte un atsvešinātība, intimitāte un virspusība. Pēdējā aizraušanās ir tiešsaistes komunikācijas un interneta pieslēguma traucējumu, ekrāna izšķirtspējas deformētu attēlu dokumentācija. Arhivētā materiāla vizuāla interpetācija tiek īstenota, izmantojot digitālās tekstiltehnoloģijas. Kopš 2011. gada paralēli studijām Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā, sākusi turpat arī mācīt tekstildizainu un strādāt kā pašnodarbināta tekstildizainere. Piedalījusies grupu izstādēs, Latvijā, Igaunijā, Polijā, Ungārijā, Slovākijā, Čehijā, Baltkrievijā, darbojusies vizuāli-audiālas mākslinieku grupas “Vairāk Kauna Nav” sastāvā, līdzdibinātāja hibrīddizaina apvienībai “iidziiba”.

Dāntje Bonsa (Daantje Bons, 1987) ir vizuālā māksliniece, kuras darbu tēmas saistītas ar dzimtes identitāti un seksualitāti. Iedvesmu mākslas darbiem viņa smeļas personiskajā pieredzē un tajos pauž uzskatus par iemācītiem domāšanas modeļiem, dziļiem iekšējiem ideāliem un morāli. Viņa nereti rotaļīgi apspēlē divdomīgu “uzvedināšanu”, ar tās palīdzību rosinot ideju apmaiņu un izmantojot estētiku kā vilinājuma un atpazīstamības avotu. Bonsas darbi regulāri parādās Holandes lielākajos laikrakstos De Volkskrant un NRC Handelsblad. Viņas darbi publicēti tādos izdevumos kā The Huffington Post, IGNANT, I-D Magazine, VOGUE Italia, Kurier, FRAME Magazine un Refinery29. 2018. gadā Bonsa tika nominēta izdevuma Foam balvai Paul Huf Award. Mākslinieces darbi eksponēti tematiskajā personālizstādē “Dzimtes spēļlaukums” (Gender Playground) galerijā Space Place Ņižņijtagilā Krievijā (2017), grupas izstādē “Spēka mute” (Power Mouth) sadarbībā ar Refinery29 un kosmētikas zīmolu NARS koprades telpā Protein Studio Londonā (2017), grupas izstādē “Riebīgā sieviete” (Nasty Woman) Black & White Building Londonā (2017), personālizstādē “Es gribēju tev kaut ko parādīt” (I want to show you something) kultūras centrā De Verkadefabriek Hertogenbosā, kā arī tematam “uzmākšanās uz ielas” veltītā grupas izstādē Amsterdamā sadarbībā ar žurnālisti Milū Deilu un apavu zīmolu TOMS (2019).

Vika Eksta (1987) ir māksliniece un pedagoģe, kas savos darbos izmanto fotogrāfiju, kustīgo attēlu, performanci un audiovizuālos arhīvus. Vika savos darbos apvieno dokumentālus un fiktīvus vēstījumus, strādājot pie projektiem ilgtermiņā. Apguvusi fotogrāfiju pie Andreja Granta un EFTI fotoskolā Madridē, ieguvusi maģistra grādu vizuālajā komunikācijā Latvijas Mākslas akadēmijā. Vika ir ADC Young Guns, FK Portfolio un Rīgas Fotogrāfijas biennāles balvas jaunajiem Baltijas fotogrāfiem ieguvēja, nominēta Purvīša balvai. Kopš 2014. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārvalstīs, piemēram, ISSP Galerijā, Kauņas Fotogrāfijas galerijā, Galerijā Alma, piedalījusies grupu izstādēs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Kim? laikmetīgās mākslas centrā un citviet.

Krišjānis Elviks (1992) ir scenogrāfs un starpdiscipilnāri strādājošs mākslinieks, 2019. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju un šobrīd turpina studijas maģistrantūrā, glezniecības nozarē. Kopš 2015. gada ir veidojis gaismu dizainu un scenogrāfiju izrādēm teātros Latvijā un ārpus tās. Kopš 2017. gada piedalās grupu izstādēs, kā arī sarīkojis vairākas personālizstādes.
Krišjānis Elviks savā radošajā praksē apvieno starpdisciplināras kvalitātes, veicinot scenogrāfijas, performances, instalācijas un glezniecības mijiedarbi. Izmantojot visiem pieejamus un vienkāršus materiālus, mākslinieks rada parafrāzes par apkārtējo sabiedrību un konstruē abstraktus, taču tematiski piepildītus un daudzslāņainus atgādinājumus par mākslas un ikdienas ciešo saistību. Krišjāņa darbība novērtēta ar dažādiem apbalvojumiem un nominācijām, studiju laikā iegūstot Ināras Teterevas stipendiju mākslā, pēcāk SEB stipendiju glezniecībā, bet 2020. gadā Elviks tika nominēts, kā gada scenogrāfs “Spēlmaņu nakts” balvai.

Elizabete Ezergaile (1994) ir fotogrāfe no Rīgas, kura galvenokārt nodarbojas ar komerciālo fotogrāfiju un atbild par vizuālo noformējumu dažāda veida projektos. 2016. gadā viņa absolvēja Latvijas Universitāti, iegūstot bakalaura grādu komunikācijas zinātnēs, kā arī pavadīja semestri, apmaiņas programmā studējot Manheimas Universitātē. Pēc studijām uzsāka darbu ar komerciālo fotogrāfiju lielākoties reportāžu un portretu žanrā, paralēli strādājot pie saviem personīgajiem projektiem. 2017. gadā viņa tika izvēlēta par finālisti fotokonkursā “FK Balva”. 2018. gadā piedalījās grupas izstādē “Kultūrisms” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. 2019. gadā izstrādāja māksliniecisko noformējumu mūziķa Zebra Katz videoklipam Moor, kas ieguva UKMVA Best Alternative Video Newcomer Award. Savā radošajā darbībā viņa aplūko jautājumus, kas saistīti ar mūsdienu attiecību modeļiem un mileniāļu paaudzes sievieti.

Kostis Foks (Kostis Fokas), dzimis Atēnās, Grieķijā, ir konceptuālisma estētikā strādājošs fotogrāfs, kura radošā darbība saistīta ar cilvēka ķermeņa sarežģītības pētīšanu. Foka darbi eksponēti ASV un Eiropā, tostarp Luvras muzejā (Parīzē), veikalā Colette (Parīzē), mākslas mesē Art Basel (Maiami, ASV), Benaku muzejā Atēnās un Modernās mākslas muzejā Salonikos un Krētā, kā arī citur. Foka sadarbības partneru un publicētāju vidū ir tādi izdevumi kā Zeit Magazine, Le Monde Newspaper, Les Inrockuptibles, L'obs , i-D magazine, Dazed and Confused, Neon Magazine (Francija), L'officiel (Itālija), The Advocate, Gay Times, Gayletter Magazine, kā arī daudzi citi starptautiski izdevumi, mājaslapas un mākslas grāmatas. Viņa darbos ar piktoriālu cilvēka ķermeņa atveidojumu starpniecību tiek apskatīta un pētīta dzimtes, seksualitātes un identitātes sarežģītība. Mākslinieks mēģina attēlā notvert mūsdienu laikmeta sociālo panorāmu, ļaujot diskrēti paraudzīties uz ķermeni kā vietu, kur norisinās iekāre, fantāzija, pakļaušanās un apspiešana.

Andi Gāldi Vinko (Andi Gáldi Vinkó, 1982) ir starptautiski pazīstama fotomāksliniece. Studējusi fotogrāfiju Mohoja-Naģa Mākslas un dizaina universitātē Budapeštā un Peningena dizaina, mākslas un interjera arhitektūras skolā (ESAG) Parīzē; mākslas zinātni un estētiku Etveša Lorānda universitātē Budapeštā. Viņas darbos tiek vilktas vizuālas paralēles starp personiski un intīmi piedzīvoto (mātes un sievietes lomu) un universālām cilvēka pieredzēm (pieaugšanu, novecošanu, zaudējumu), kā arī konfliktu starp Rietumu un Austrumeiropas ideoloģijām. Andi ir izteiksmīga vizuāla stāstniece, kas, izmantojot gan inscenētu, gan dokumentālu fotogrāfiju, spēj savienot momentuzņēmumus ar studijā uzņemtām fotogrāfijām, izveidojot nekonvencionālus un negaidītus naratīvus un pretstatījumus, kas vienlaikus ir rotaļīgi un humorpilni, taču arī izraisa skumjas un absurda izjūtu. Viņas fotogrāfijas ir reizē iedvesmojošas un personiskas, un tās regulāri tiek publicētas zīnu vai tematisku fotogrāmatu formātā. Vinko ir arī kolektīva kinopravda.tv dalībniece un direktore. Viņas darbus pasūtījuši M Le Monde, Die Zeit, i-D, Dazed, Vice, The New Yorker, Teita galerija, Vogue.it u.c..

Vinko personiskie darbi bijuši eksponēti starptautiskā mērogā gan grupas, gan personālizstādēs. Jaunāko izstāžu vidū ir izstādes “Dzimšana” (Birth) galerijā TJ Boulting Londonā; “Realitātes variācijas” (Variations of Reality) un “Aprite” (Circulations) kolektīva Fetart Krēteijas Mākslas namā; “Es atvainojos, es dzemdēju, bet tagad esmu atgriezusies” (Sorry I Gave Birth I Disappeared But Now I’m Back) galerijā FERi Budapeštā; “Zelta robežas” (Golden Boundaries) Roberta Kapas centrā Budapeštā.

Annemarija Gulbe (1997) patlaban studē Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, pirms tam apguvusi fotogrāfiju ISSP Skolā un pie fotogrāfa Andreja Granta. Regulāri papildina zināšanas un iemaņas dažādās meistarklasēs, tostarp ISSP vasaras skolā un piedalās grupu izstādēs. 2019. gadā māksliniece saņēma Grand Prix balvu laikmetīgās mākslas biennālē Jeune creation Européene Parīzē, bet 2018. gadā ieguva FK Balvu kā labākā jaunā latviešu fotogrāfe. Viņas darbi publicēti grāmatā "Latvijas fotogrāfija 2019", Belgradas Fotomēneša jauno talantu konkursa finālistu izdevumā, žurnālos "Jezga" un "Veto magazine". Annemarija ir sarīkojusi divas personālizstādes, izstādot darbus no fotosērijas Love Re-search – 2019. gadā fotofestivālā Organ Vida Zagrebā un 2020. gadā ISSP Galerijā Rīgā.

Dragana Jurišiča (Dragana Jurišić, 1975) dzimusi kādreizējā Dienvidslāvijā, šobrīd dzīvo un strādā Dublinā. 2013. gadā saņēmusi doktora grādu Eiropas Fotogrāfisko pētījumu centrā. Ārštata pētniece Dienvidvelsas Universitātē un docente Dublinas Universitātē. Strādā lielākoties ar attēlu, tekstu un video. Viņas darbi ir plaši eksponēti un ieguvuši daudzus apbalvojumus, to skaitā Golden Fleece īpašo atzinību, Īrijas Nacionālās kultūras institūcijas IMMA 1000 rezidences balvu, kā arī virkni stipendiju un dažādu projektu godalgu. Jurišičas darbi iekļauti dažādās nozīmīgās kolekcijās, to vidū – Īrijas Nacionālā galerija, Mākslas padomes kolekcija un Īrijas Valsts mākslas kolekcija. Mākslinieces pirmā grāmata “Dienvidslāvija: zudusī valsts” (YU: The Lost Country) izpelnījās starptautisku atzinību. 2019. gada jūlijā iznāca viņas jaunākā grāmata “Muzejs” (Museum), kopdarbs ar Paulu Mēhanu. 2020. gada decembrī dienasgaismu ieraudzīja Jurišičas svaigākais izdevums – “Krietnās signālraķetes” (The Merits of the Tracer Fire), kas tapis sadarbībā ar Sāru Keivu.

Džordana Kalmena (Jordanna Kalman) dzīvo un strādā Ņujorkā. Viņas darbos pētīta vientulība, trauksme, individualitāte un tas, ko nozīmē būt sievietei. Saņēmusi maģistra grādu fotogrāfijā Londonas Komunikācijas koledžā, kā arī mākslas bakalaura grādu fotogrāfijā Pērčasas koledžā. Džordanas darbi eksponēti gan nacionāla, gan starptautiska mēroga izstādēs, gan arī tiešsaistē. Viņa ļoti lēni strādā vienlaikus pie daudziem dažādiem darbiem reizē.

Anja Karra (Anja Carr, 1985) ar fotogrāfijas, tēlniecības, instalāciju, performanču, video un pašizgudrotu metožu starpniecību pārvērš ķermeņus, sejas, rotaļlietas un pārtiku teatrālos un krāsainos abjektīvās mākslas darbos. Karrai bijušas vairāk nekā 30 personālizstādes, tostarp mākslas galerijās Losandželosā, Londonā, Stokholmā un Berlīnē; viņas performances bijušas skatāmas Amsterdamā, Londonā, Ņujorkā, Maiami, Parīzē un citur. Piedalījusies vairāk nekā 60 grupas izstādēs, to vidū izstādēs Triumfa galerijā Maskavā (drīzumā), Cankara centrā Ļubļanā, Somerseta namā Londonā, Nacionālajā muzejā / Mellomstasjonen Oslo un Tadeuša Kantora muzejā Krakovā. Karras darbi iekļauti septiņās publiskās kolekcijās; māksliniece saņēmusi vairāk nekā trīsdesmit apbalvojumus un grantus. Viņas jaunāko personālizstādi Oslo recenzēja trīs valsts lielākie laikraksti, kā arī vadošais ziemeļvalstu laikmetīgās mākslas žurnāls. Karras darbi izrādīti vairākās sabiedriskās televīzijas programmās Slovēnijā un Norvēģijā, kā arī iekļauti vairākos starptautiskos izdevumos, kas iznāk Ņujorkā, Londonā u.c. 2011. gadā viņa Oslo nodibināja rozā galeriju Pink Cube.

Kristīne Krauze-Slucka (1979) ir latviešu vizuālā māksliniece, kas savā mākslinieciskajā praksē aplūko un pēta cilvēka, tehnoloģijas un dabas attiecības, bieži eksperimentējot ar digitālajiem un analogajiem fotogrāfiskajiem procesiem. Pievēršot uzmanību adaptācijas un hibridizācijas norisēm, māksliniece priekšplānā bieži izvirza izvēlētā medija materialitātes aspektus. 2017. gadā absolvējusi ISSP Skolu. 2020. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. 2020. gadā saņēmusi gleznotāja Valdemāra Tones fonda stipendiju un Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu. 2020. gadā ieguvusi “Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021” īpašo balvu, iegūstot iespēju publicēt grāmatu sadarbībā ar izdevniecību NoRoutine Books. Piedalās izstādēs kopš 2017. gada.

Džjuiši Li (Yushi Li, 1991) ir ķīniešu māksliniece, kas dzīvo Londonā un pamatā strādā ar fotogrāfiju. Nesen saņēmusi maģistra grādu fotogrāfijā un šobrīd Karaliskās Mākslas koledžas doktorantūrā studē mākslu un humanitārās zinātnes. 2018. gadā Li tika izraudzīta Bloomberg jauno mākslinieku programmai, savukārt 2019. gadā tika iekļauta Karaliskās Fotogrāfijas biedrības izveidotajā sarakstā “Simt varones”. Li darbi eksponēti dažādās valstīs; viņai bijušas personālizstādes Malmē un Londonā. Mākslinieces darbos lielākoties pētīts skatiena jautājums – saistībā ar dzimti, iekāri un seksualitāti. Tā kulminācija ir pētījums par vīrieša kā erotiska subjekta atveidojumu sociālo tīklu kontekstā.

Visvalds Morkevičs (Visvaldas Morkevičius, 1990) ir Lietuvas mākslinieks, kurš ar fotogrāfijas medija palīdzību pēta portreta žanru. Viņš uzmanīgi vēro vidi, kurā atrodas portretējamie, jeb, paša vārdiem izsakoties, “kolekcionē realitātes”, kā arī izmanto pašanalīzi, lai ielūkotos pašportreta žanra pavērtajās iespējās. Morkevičs savos darbos apstrādā un apspēlē laiku un tā uztveres izjūtu, pielietodams gan augstas, gan zemas izšķirtspējas estētiku un izmantodams tiklab materiālus no klasiskās analogās fotogrāfijas arsenāla, kā arī mūsdienīgus digitālos rīkus. Morkeviča darbi bijuši apskatāmi gan personālizstādēs, gan grupas izstādēs dažādās Eiropas valstīs, kā arī iekļauti muzeju un privātās kolekcijās, to vidū modernās mākslas muzejā MO, mākslas fondā Lewben un SEB bankas mākslas kolekcijā.
Foto: Ieva Līgnugarīte (Ieva Lygnugaryte)

Kolins Pentals (1963) ir rakstnieks, pasniedzējs un fotogrāfs, kas dzīvo un strādā Bātā, Anglijā. Rakstījis dažādiem izdevumiem un organizācijām, to skaitā World Press Photo, Magnum, Source Magazine, Foam, kā arī British Journal of Photography. Kolins pasniedz fotogrāfiju bakalaura un maģistra programmu studentiem, kā arī vada tiešsaistes lekcijas un meistarklases, kur laikmetīgo fotogrāfiju ievieto globālās, vēsturiskās un naratīvās perspektīvās. Viņa fotoprojekti balstās uz vistuvākās apkārtējās vides un ģimenes rosinātajām iespējām. To vidū ir projekti “Neredzamā nasta, ko nes mātes” (The Mental Load of Motherhood), “Dīvāna portreti” (Sofa Portraits), “Mājas frontē bez pārmaiņām” (All Quiet on the Home Front) un “Manas vācu ģimenes albums” (My German Family Album); tajos viņš lūkojas uz savu ģimeni un apkārtējo vidi no personīgās, dabas saudzēšanas un vēsturiskās perspektīvas.

Ngadi Smārta (Ngadi Smart) ir sjerraleoniešu vizuālā māksliniece, kas dzīvo un strādā Londonā, Lielbritānijā, un Abidžanā, Kotdivuārā. Smārta ir ilustratore, fotogrāfe, dizainere un strādā ar jauktiem medijiem, lielākoties veidojot kolāžas. Veidojusi ilustrācijas izdevumiem The Atlantic, Time Out London, Eastpak, The Guardian, Penguin’s Riverhead Books Ņujorkā un Londonas izdevniecībai Faber’s Children. Viņas fotogrāfijas publicētas medijos CNN, British Journal of Photography, Vogue Italia, Atmos Magazine un I.D Magazine

Subspatial.xyz ir mākslinieku apvienība, kurā darbojas divi autori – domubiedri un draugi – Aleksandrs Breže (1994) un Armands Freibergs (1995). Projekts tapis kā mēģinājums veidot savu web vidi ar Google Earth starpniecību – apspēlējot digitālo telpu, par bieži vien mistiskām un pārpasaulīgām, no realitātes atrautām tēmām. Nereti Subspatial.xyz fokusā ir 20. gs. 90. gadu paaudzei piemītošā nostalģija par bērnību raksturojošām piederības zīmēm. Līdz šim apvienība piedalījusies divās grupas izstādēs – “Kāds sakars” mākslas telpā Civita Nova Liepājā (kurators Tomass Pārups) un festivālā MABOCA 2019.

Āps Tepers (Aap Tepper, 1991) ir igauņu vizuālais mākslinieks, kas savā mākslinieciskajā praksē aplūko subjektivitātes konceptu vizuālajā kultūrā, izmantojot gan sevis radītus, gan sociālajos medijos atrastus attēlus. Tepera aplūkoto tēmu lokā ir atmiņa un tās attiecības ar fotogrāfisko reprezentāciju digitālās kultūras laikmetā, kā arī arhīva loma un vara pār kolektīvo atmiņu. Pamatā mākslinieks izmanto fotogrāfijas mediju, bieži to ietverot instalāciju formātā. Ieguvis bakalaura un maģistra grādu Igaunijas Mākslas akadēmijā fotogrāfijas nozarē.

Pēteris Vīksna (1994) ir mākslinieks, kurš dzīvo Rīgā un strādā ar kustīgo attēlu un fotogrāfiju. Patlaban viņa uzmanības un radošo darbu centrā ir vietu, cilvēku un pārmaiņu telpā dokumentēšana. 2020. gadā viņa darbi iekļauti grāmatā “Drīz”, ko izdeva Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA). Izdevumā apskatītas dažādas Rīgas apkaimes, atsedzot urbānās vides kultūrslāņus un to maģiju, kontrastus un absurdu. Viņš arī aktīvi dokumentē savu paaudzi dažādos sociālos pasākumos un neformālās situācijās. Šīs sērijas fragmenti publicēti FK izdevumā “Latvijas fotogrāfija 2020”, kas veltīts laikmetīgajai fotogrāfijai Latvijā.

Konstantīns Žukovs (Konstantin Zhukov, 1990) dzīvo un strādā starp Rīgu un Londonu. Savā radošajā praksē Žukovs bieži smeļas iedvesmu tekstos un literāros avotos – sākot no islāma zelta laikmeta homoerotiskās dzejas un beidzot ar Oskara Vailda mīlas vēstulēm un Mišela Fuko darbiem par seksualitāti. Izmantojot literārus tekstus kā sākumpunktu personisku stāstu atšķetināšanai, viņa darbi pēta dažādas mīlestības, pieķeršanās un seksualitātes formas. Žukova darbu mērķis nav attēlot vēsturiskus notikumus, bet interpretēt kvīru vēsturi caur mūsdienu prizmu. Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas, turpināja studijas Centrālajā Senmārtina koledžā un Londonas Komunikācijas koledžā. Piedalījies izstādēs un mākslas grāmatu mesēs: Flecha Art Fair (Madride), Paris Ass Book Fair (Palais de Tokyo, Parīze), Strange Perfume (South London Gallery) un Queer Frontiers (Artiq un Londonas Praids). Publicējis esejas un foto stāstus izdevumos Latvijā, Lielbritānijā un Krievijā.