Vikas Ekstas personālizstāde “Zvaigznīte”
11. jūnijs – 30. jūlijs| Galerija ALMA, Tērbatas iela 64, Rīga. Ieeja bez maksas, darba laiki: www.galerija-alma.lv
Cilvēces un cilvēka attīstība ir bijusi cieši saistīta ar to, kā “darba zirgi” (beasts of burden) ir tikuši
izmantoti – gan kopti un loloti, gan paverdzināti un nodzīti. Glezniecībā ierasti idillisks temats, zirga tēls ir
ceļojis cauri alu gleznojumiem, romantisma glezniecībai un tēlniecībai, līdz nonācis fotogrāfijā, “dzīvās
dabas” instalācijās un imersīvās mākslas praksēs. Zirga kustību studijas ir fotogrāfijas pirmssākumu
(Edvards Meibridžs) pamatā, kā arī tā fotogēnisko un sinemātisko kvalitāšu dēļ ir plaši izmantotas kino
(franču poētiskais kino). Zirga autobiogrāfijā izceļama ir arī tā iesaiste popkultūras un kapitālisma procesu
eļļošanā, kaut vai caur Ričarda Prinsa americana studijām (20. gs. 80. gadi) ar prērijā auļojošiem
dzīvnieku skatiem un to sedlos sēdošo Marlboro cigaretes smēķējošo paraugvīrieti – govju ganu. Un
visbeidzot – mierīgi un apcerīgi, – zirgi ieņēmuši arī galerijas balto kubu (Janna Kunella 1969.gada Romas
izstāde un tās svaigākais rīmeiks 2015. gadā, Gevina Brauna galerijas Hārlemas telpu pārvēršot par zirgu
stalli).
Turot prātā visas šīs mākslas vārdā veiktās darbības, Vika Eksta pandēmijas spelgonī dodas uz kādu stalli
Kaplavas pagastā, Latgalē, lai tiktos ar tur turētiem t.s. “paraugzirgiem” (model horses). Vikas prakses
centrā ir kādas konkrētas tēmas, vietas vai subjekta/objekta analīze caur fokusētu un fotogrāfijas medijā
dzimušu skatu uz apskatāmo tēmu, vietu vai subjektu/objektu, kas līdz šim ir bijis gan pašportretu sērija,
gan ezera dokumentēšana, gan partnera fiksēšana, personai atrodoties miegā.
Šoreiz viņas intereses centrā ir zirgs. Zirgs kā publiskas telpas sastāvdaļa, kā statusa simbols un lietderības
vai nelietderības (kā zirga, tā viņa saimnieka) mēraukla. Gadsimtiem ilgi zirgs ir bijis neaizvietojams
“rīks” cilvēka veidotajā pasaulē, klātesošs ikdienas urbānajā publiskā telpā, kara zonās, laukos. Mūsdienās,
kad cilvēkiem ir zudusi praktiska vajadzība pēc zirga darba spēka, tā tēla nozīme un funkcijas ir
mainījušās. Ir palikuši galēji pretmeti – no vienas puses t.s. augstās kultūras uzturēšana – dalība prestižos
sporta pasākumos aristokrātu un finansiāli apdāvināto izklaidei un ekonomiskajiem ieguvumiem, no otras
puses – “laika kavēšana” un attiecības ar veciem, vientuļiem, pamestiem un nereti maznodrošinātajiem
rurālajās teritorijās.
Šāda ir arī Vikas Ekstas darba galvenās varones – ķēves Zvaigznītes – realitāte, kurai aiz gara laika (t.sk.
piespiedu dīkstāves) tiek izdomāti un piešķirti dažādi darbi, piemēram, saimnieku vešana kamanās,
kartupeļu ecēšana u.c., tikai tāpēc, lai iepriecinātu gan pašu zirgu, gan saimniekus. Rezultāts ir fotogrāfisks
darbs, kura pamatā ir Zvaigznītes kā darba zirga tēla studiju izspēlēšana. Fotografējot Zvaigznīti dažādās
situācijās un iemūžinot viņas ķermeņa fiziskās kvalitātes, Vika pēta plēnošo darba zirga tēla simboliski
uzlādēto un fotogēnisko potenciālu.
Izstādes ekspozīcijas pamatā ir viena kadra- apcerīga, turpat konotācijas ar vienradzi izraisoša Zvaigznītes
vidējā plāna portreta 3/4 pagriezienā - izspēlēšana 28 turpinājumos. Tos apvienojot vienā lielizmēra darbā,
no kreisās uz labo galerijas telpas pusi, stāvošas figūras acu augstumā, cieši blakus viena otrai ir novietotas
baltos rāmjos ierāmētas trīs-līdz-piecas šī viena kadra versijas. No piķa violetīga līdz turpat izbalējuša -
katra atsevišķā fotogrāfija ir mazs lēciens citā tonalitātes reģistrā, lai gan abpus katrai fotogrāfijai
esošajiem citiem kadriem atšķirība ir apzināti minimāla, turpat netverama. Vikas darba pamatā ir
kontrolēta nejaušības izpēlēšana. Tā sākas ar fotogrāfiju uzņemšanu, jo, lai arī izvēlētā vidējā formāta
kamera prioritizē lēnu darbošanos, Zvaigznīte ir citās domās. Pārvaldības un neparedzamā spēku sadursme
turpinās arī krāsu laboratorijā Cēsīs, māksliniecei tur darbojoties ar atvērtu ķīmiju un pilnīgā tumsā, jo, kā
izrādās, par pilnvērtīgu ekspozīciju izvērstais kadrs, ir sagaismots. Ekspozīcijas noslēgumā, pēdējā – turpat
izbalējušā kadra tuvumā – ir novietots pārlapojams albums ar ielīmētām fotogrāfijām un kontaktprintiem,
kas dokumentē Zvaigznīti cauri sezonām, noskaņojumiem, darbībām un pat kažoka izmaiņam. Albūms
strādā kā izvēlētā simbola – funcionāli-nefunkcionālā dzīvnieka dzīves un figūru studijas.
....
Zirgi – reizēm auļojoši, reizēm rāmi – šķiet, vienmēr ir bijuši vienaldzīgi pret savu izmēru, stāju un spēku.
Un tomēr, nepamet sajuta, ka šoreiz, Vikas “režijā”, šis enigmātiskais dzīvnieks – Zvaigznīte – apzinās
mirkļa saldsērīgumu, jo konkrētais brīdis, kad uz to skatās, var būt viens no pēdējiem zūdošajiem
momentiem, kad kāds uz to vispār skatās.
Dalībniece: Vika Eksta (LV)
Kuratore: Astrīda Riņķe (LV
Teksts: Zane Onckule (LV)
Organizē: Rīgas Fotogrāfijas biennāle sadarbībā ar galeriju ALMA
Attēls: Vika Eksta. No sērijas “Zvaigznīte”, 2020