“Ekrāna ēra III: Klusā daba” turpina 2018. gadā uzsākto ciklu, kas uzdod eksistenciāli urdošus jautājumus, vērojot, kā tehnoloģijas palēnām maina mūsdienu cilvēkus. Cik cieši cilvēciskā apziņa jau saplūdusi ar aizvien izpalīdzīgākajiem un ērtākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem? Vai mēs esam tie paši cilvēki, kas bijām bez viedtālruņiem un viedpulksteņiem, ar kuriem tik viegli var pārraudzīt pasauli? Kā ir mainījusies mūsu attieksme pret šķietami mūžīgām lietām un gadsimtiem briedinātām ētiskām vērtībām? Kas paliks lieciniekos pēc mūsu laika? Aicinām padomāt šajā virzienā, lūkojoties caur mākslas vēsturē aprobēto koordinātu sistēmu, proti, izmantojot tradicionālo žanrisko dalījumu: portrets, ainava un klusā daba. Jaunajā laikmetā – ekrāna ērā – tie pārvērtušies līdz nepazīšanai.

Holandiešu vizuālās mākslinieces Katjas Materas un amerikāņu fotogrāfes Erinas O’Kīfas interesi jau ilgstoši saistījusi perspektīvas tēma. Viņu praksē perspektīva ir gan spēles lauks praktiskiem eksperimentiem, gan rīks, kas ļauj uzdot jautājumus par fotogrāfiskā attēla pieņemti indeksālo statusu. Vēl jo vairāk – perspektīva atklājas kā nozīmīgi pārveidojama, pielāgojama konstrukcija. Matera un O’Kīfa izmanto fotogrāfijai piemītošo optisko ambivalenci, lai uzsvērtu, ka šķietami fiksētie skatpunkti ir rūpīgi kompozicionēti, plūstoši un subjektīvi.

Utopijas ideja un tās variācijas ir mākslā un kultūrā bieži apspriests un atveidots temats, kā arī platforma, kas izmantota jaunu potenciālu pasaules struktūru veidošanai. Vieta, kas neeksistē, labklājības vieta, tiekšanās uz labāku nākotni, vieta, kurā pastāv ideāls sabiedrības un sadzīves modelis. Utopijas konceptu var aplūkot no neierobežoti daudziem skatpunktiem, un tie var būt gan atzinīgi, gan analītiski vērtējoši, gan kritiski. Utopija tādējādi ir subjektīva pasaules uztvere, kas eksistē ārpus ierastās laika un telpas dimensijas – tā var vienlaikus būt absolūti reāla, sociālo un politisko ietekmes sfēru skarta, indivīda iztēlota un pārejoša fantāzija. Arī teorijā un praksē šī ir bieži aplūkota ideja, kas nereti kontekstualizē potenciālos sabiedrības modeļus – piemēru, kuros utopija kļuvusi par cēloni vai virstēmu kultūras pētījumiem un vizuālās mākslas izstādēm, ir nebeidzami daudz. Tomēr tēma aizvien ir neizsmelta un pateicīga dažādiem kontekstiem, iespējams, tāpēc, ka utopiju pēc būtības ir neiespējami konkretizēt vai pakļaut ilgtermiņa plānojumam.

Šīs Rīgas konferences kontekstu veido diagnoze, ko fotogrāmatu fenomenam noteicis atklāšanas runas teicējs Morics Noimillers. Vēsturnieku, kolekcionāru, kuratoru un mākslinieku interese par fotogrāmatām izvērtusies secīgā detalizētu studiju publikācijā. “Grāmatas par fotogrāmatām” nu kļuvušas par patstāvīgu žanru. Galvenokārt to veido izsmeļoši izdevumi, kas pievēršas nacionālās fotogrāfijas vēsturei un iekļauj grāmatas par austriešu, beļģu, ķīniešu, čehoslovāku, vācu, padomju, zviedru un šveiciešu fotogrāmatām. Retāki, lai arī ne mazāk interesanti, ir sintētiski darbi, ko pārstāv Džerija Bedžera un Martina Pāra trīs sējumos izdotā fotogrāmatas formas vēsture, darbi, kas pievēršas specifiskām tēmām, kā sieviešu fotogrāmatas vai atsevišķām pilsētām vai reģioniem, piemēram Ņujorkai, Parīzei vai Latīņamerikai veltītas fotogrāmatas.

Tehnoloģijas vienlaikus spēj izklaidēt, atvieglot darbu, kā arī veicināt informācijas un zināšanu ātru apgūšanu. Pēdējo 30 gadu laikā tehnoloģiju un ekrānu daudzums sabiedrībā ir pieaudzis no viena stacionārā datora ģimenē līdz iekārtām, kuru ir vairāk, nekā iespēju tās lietot. Arī jau pavisam mazi bērni, sākumā intuitīvi, vēlāk apzināti, patērē plašu tehnoloģiju piedāvājuma klāstu – multfilmas, spēles un sociālos tīklus. Tas rada jautājumu, kāda būs nākotnes klusā daba ekrānu realitātē? Kopā ar mākslinieci Līgu Spundi meistardarbnīcā “Ekrāns un bērns” bērniem un jauniešiem būs iespēja veidot savu ekrānu pasauli un tādējādi radīt laikmeta kluso dabu.

21. gadsimta tehnoloģiju attīstība un sociālo tīklu izveide ir radījusi iespēju būt vienotiem un saistītiem, neatkarīgi no tā, kur atrodamies. Šāda ideja savukārt ļāva domāt par pieejamāku un iekļaujošāku sabiedrību. Tajā pašā laikā sociālie tīkli ir arī veicinājuši dezinformāciju, viedokļu polarizāciju un politisku manipulāciju, galvenokārt mērķējot uz cilvēku bailēm un neziņu. Tā vietā, lai vienotu cilvēkus, šīs platformas sniedz iespēju reprezentēt pārliecības, kas šķeļ sabiedrību. Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādes “Ekrāna ēra III: Klusā daba III” izglītības programmas ietvaros sarunu sērijā “Pašizolācija” caur izolācijas un pašizolācijas prizmu tiks skatīts jautājums par sabiedrības kluso dabu.

Plašākā kultūras kontekstā fotoalbums iezīmē modernitātes impulsu dokumentēt un arhivēt ikdienas dzīves fragmentus. Fotoalbums ir plaši izplatīts amatieru un profesionālu fotogrāfu vidū un, iespējams, ir viens no 19. gs. un 20. gs. fotogrāfijas ierastākajiem izrādīšanas un skatīšanās formātiem. Tas ir unikāls un neatkārtojams vizuāls objekts un medijs pats par sevi, kas mēdz apkopot un iekļaut ne tikai fotogrāfijas attēlus, bet arī rakstītas liecības, zīmējumus, ielīmētus avīžu izgriezumus utt., un prasa padziļinātu pētniecību un kontekstualizāciju. Atšķirībā no atsevišķu fotogrāfijas attēlu piemēru analīzes, fotoalbuma pētniecībā ir būtiski iedziļināties objekta izveides vadmotīvā un fotoattēlu atlases principos. Svarīgi arī izprast, vai tas ir individuāls vai kolektīvs process, vai tas ir privāts vai publisks. Neizbēgamas ir fotogrāfijas medija un atmiņu kultūras attiecības. Albumi ir kā “laika kapsulas”, kur apkopotie fotoattēli, rakstītas liecības un citi ietvertie atribūti mijiedarbojas un piedāvā albuma veidotāja naratīvu. Vēl vairāk, fotoalbumi kā apzinātas atmiņu krātuves apkopo vienotā šķirstāmā sējumā subjektīvu pagātnes mirkļu izkārtojumu.

Koncentrējoties uz fotogrāfiska attēla neredzamajiem tapšanas procesiem, Reinis Lismanis atzīst un izaicina attēlu veidošanas konvencionālās struktūras, izstādīšanas veidus un mākslas ražošanas industriju. Darbu veidošanā izmantojot savu ikdienas praksi, darbojoties kā asistentam mākslinieku studijās Londonā, Lismanis sniedz iespēju pārdomāt iepriekš tapušus darbus, vienlaikus izmantojot tos kā avotu jaunu atkārtojumu un interpretāciju radīšanai. Lismaņa izstāde galerijā LOOK ir savāktu materiālu un konceptuālu elementu kopums, kas, izstrādāts (kā arī noraidīts) iepriekšējos projektos un pandēmijas laikā pārskatīts un pārstrādāts, tiks eksponēts līdzās jaunradītiem darbiem.

21. gadsimta tehnoloģiju attīstība un sociālo tīklu izveide ir radījusi iespēju būt vienotiem un saistītiem, neatkarīgi no tā, kur atrodamies. Šāda ideja savukārt ļāva domāt par pieejamāku un iekļaujošāku sabiedrību. Tajā pašā laikā sociālie tīkli ir arī veicinājuši dezinformāciju, viedokļu polarizāciju un politisku manipulāciju, galvenokārt mērķējot uz cilvēku bailēm un neziņu. Tā vietā, lai vienotu cilvēkus, šīs platformas sniedz iespēju reprezentēt pārliecības, kas šķeļ sabiedrību. Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādes “Ekrāna ēra III: Klusā daba III” izglītības programmas ietvaros sarunu sērijā “Pašizolācija” caur izolācijas un pašizolācijas prizmu tiks skatīts jautājums par sabiedrības kluso dabu.

Fotogrāfijas ierasts uzlūkot kā caurredzamas. Tiek pieņemts, ka fotogrāfijā neskata attēla virsmu, bet gan lūkojas tai cauri, uzmanību pievēršot ainai, ko attēls atklāj. Šī fotogrāfiskam attēlam piedēvētā caurredzamība noder daudzveidīgiem mērķiem, ļaujot medijam kalpot kā vispārīgai šodienas saziņas valodai.

21. gadsimta tehnoloģiju attīstība un sociālo tīklu izveide ir radījusi iespēju būt vienotiem un saistītiem, neatkarīgi no tā, kur atrodamies. Šāda ideja savukārt ļāva domāt par pieejamāku un iekļaujošāku sabiedrību. Tajā pašā laikā sociālie tīkli ir arī veicinājuši dezinformāciju, viedokļu polarizāciju un politisku manipulāciju, galvenokārt mērķējot uz cilvēku bailēm un neziņu. Tā vietā, lai vienotu cilvēkus, šīs platformas sniedz iespēju reprezentēt pārliecības, kas šķeļ sabiedrību. Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādes “Ekrāna ēra III: Klusā daba III” izglītības programmas ietvaros sarunu sērijā “Pašizolācija” caur izolācijas un pašizolācijas prizmu tiks skatīts jautājums par sabiedrības kluso dabu.

Tehnoloģijas vienlaikus spēj izklaidēt, atvieglot darbu, kā arī veicināt informācijas un zināšanu ātru apgūšanu. Pēdējo 30 gadu laikā tehnoloģiju un ekrānu daudzums sabiedrībā ir pieaudzis no viena stacionārā datora ģimenē līdz iekārtām, kuru ir vairāk, nekā iespēju tās lietot. Arī jau pavisam mazi bērni, sākumā intuitīvi, vēlāk apzināti, patērē plašu tehnoloģiju piedāvājuma klāstu – multfilmas, spēles un sociālos tīklus. Tas rada jautājumu, kāda būs nākotnes klusā daba ekrānu realitātē? Kopā ar mākslinieci Līgu Spundi meistardarbnīcā “Ekrāns un bērns” bērniem un jauniešiem būs iespēja veidot savu ekrānu pasauli un tādējādi radīt laikmeta kluso dabu.

21. gadsimta tehnoloģiju attīstība un sociālo tīklu izveide ir radījusi iespēju būt vienotiem un saistītiem, neatkarīgi no tā, kur atrodamies. Šāda ideja savukārt ļāva domāt par pieejamāku un iekļaujošāku sabiedrību. Tajā pašā laikā sociālie tīkli ir arī veicinājuši dezinformāciju, viedokļu polarizāciju un politisku manipulāciju, galvenokārt mērķējot uz cilvēku bailēm un neziņu. Tā vietā, lai vienotu cilvēkus, šīs platformas sniedz iespēju reprezentēt pārliecības, kas šķeļ sabiedrību. Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādes “Ekrāna ēra III: Klusā daba III” izglītības programmas ietvaros sarunu sērijā “Pašizolācija” caur izolācijas un pašizolācijas prizmu tiks skatīts jautājums par sabiedrības kluso dabu.

Kolekcionēšana un tieši mākslas darbu kolekcionēšana vēsturiski bijusi aktuāla jau kopš renesanses laikiem, cenšoties saglabāt vērtīgus mākslas darbus nākamajām paaudzēm. Lai gan mākslas darbu kolekcionēšana lielākoties tiek asociēta ar elitāru praksi – mākslas mecenātismu, valsts mākslas institūciju darbību vai privātu fondu kolekcijām, tai tomēr var būt visdažādākās formas un motivācijas. Piemēram, pētniece Suzanna Pīrsa (Susan M. Pearce) grāmatā “Muzeji, priekšmeti un kolekcijas” (1992) analizē kolekcionēšanas prakses un formulē sešpadsmit dažādas motivācijas, sākot ar individuālu estētisko gaumi, un beidzot ar nemirstības iegūšanu, tādējādi savā veidā radot noteiktu identitātes vai pašidentitātes reprezentāciju.

Personīgie datori, viedtālruņi un planšetes kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu; tie ir mūsu plānotāji, asistenti, kalkulatori, pulksteņi, fotokameras un mūzikas atskaņotāji. Bez tiem ikdiena būtu grūti iedomājama. Tradicionālās komunikācijas formas, kā vēstules vai fiziskas fotogrāfijas kļūst par pagātnes liecību. Lai gan tehnoloģijas vilina ar tūlītējas komunikācijas un plašu informācijas piedāvājumu e-pastā vai ar tērzēšanas, sociālo mediju un tiešsaistes kopienu starpniecību, vienlaikus veidojas jauna, globalizēta telpas un laika izjūtu, kuru raksturo acumirklība. Jo vairāk mēs dzīvojam digitālajā mākonī, jo vairāk tas saplūst ar fizisko realitāti, un beigās pastāvīgi esam “tiešsaistē”. Šī paralēlā pasaule slēpj solījumu kļūt acumirklīgi savienotiem, taču rodas jautājums – ar ko?

Kolekcionēšana ir interesants fenomens – viena no svarīgākajām skrūvītēm pasaules kārtības uzturēšanas mehānismā. Tā balstās cilvēkiem dabiski piemītošā tieksmē krāt, kas, zināms, sadzīvē ne vienmēr ir pozitīvi uztverama; īpaši ražotāju un patērētāju sabiedrības straujais, negausīgais dzīvesstils vēršas pret krāšanu. Tomēr, tieši šai iedzimtajai tieksmei pateicoties, ir iespējama notikumu tālāka veiksmīga gaita: krājuma kārtošanas procesā rodas pētnieciska interese, dziņa aizvien dziļāk izzināt vēsturisko un sociālo kontekstu, arvien kāpinās krājēja erudīcija un vēlme savu kolekciju samērot ar citu savākto, tādējādi iekļaujot to kopējā nozares izpētē. Pilnīgi iespējams, ka bez kolekcionāriem / selekcionāriem pasaule attīstītos citādi, bet vēstures rakstīšanas un lasīšanas process jau nu katrā ziņā noritētu atšķirīgi.

Sākot no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimtā, fotopastkartes kalpoja kā sabiedrības komunikācijas forma, morālo vērtību, dzīves stila un estētisko ideālu atspoguļotājas. Tomēr 20. gadsimta kultūras vēsture liecina arī par to, ka šī fotogrāfijas mazā forma ļoti plaši tika izmantota radošiem eksperimentiem un, Salvadora Dalī vārdiem runājot, kļuva par “eksperimentālu bāzi modernas un populāras domāšanas zemapziņas studijām”.