DALĪBNIEKI

Astrīda Ardaga (Astrid Ardagh, NO) ir māksliniece un kinorežisore no Ziemeļnorvēģijas, dzimusi Trumsē. Ieguvusi bakalaura grādu kustīgo attēlu mākslā Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā, un šobrīd ir studiju beigu posmā starptautiskajā maģistra programmā DocNomads, ko veido Lusofonas Universitāte (Lisabona), LUCA Mākslas skolas (Brisele) un KIMO (Viļņa). Iedvesmojoties no Arktikas fenomenoloģijas un kultūras, Ardaga rada sensoriskas filmas, kas apšauba cilvēkcentrētu skatījumu. Strādājot poētiskā vizuālajā valodā, viņa pēta saikni starp kopienu, dabu un piederību arvien urbanizētākā un individualizētākā sabiedrībā. Viņas darbi izrādīti Klermonferānas un Ji.hlava starptautiskajos filmu festivālos, kā arī mākslas galerijās un iestādēs, tai skaitā Kristiansand Kunsthall, Stedelijk un EYE filmu muzejos Amsterdamā. Piedalījusies arī nozīmīgās grupu izstādēs: Barents Spektakel festivālā, Den Nordnorske Kunstutstilling - Nordnorsken un Lofotu salu Starptautiskajā mākslas festivālā.

Kristīne Luīze Avotiņa (LV) dzimusi Rīgā. Beigusi Rīgas Franču liceju (1999), Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu ar diplomu foto dizainā (2003). Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā ieguvusi bakalaura (2007) un maģistra (2010) grādus. Izstādēs piedalās kopš 1999. gada. 2003. un 2004. gadā sarīkojusi personālizstādes, eksponējot pašas fotografētas ainavas, portretus un figurālas kompozīcijas, pielietojot tušas un anilīna kolorējumu. Kopš 2005. gada sarīkojusi vairāk nekā 15 personālizstādes, no kurām vērienīgākā - mutimediāla izstāde "Sapņu upe" notika Rīgas Mākslas telpā (2021). Strādā kā grāmatu ilustratore, dizainere, katru gadu izgatavojot kalendāru ar savu darbu reprodukcijām. Kā fotogrāfijās, tā gleznās dominē romantizēts apkārtējās vides, cilvēku, ziedu attēlojums, apliecinot ļoti harmonisku, pozitīvu attiecību iespēju.

Uldis Balga (LV) ir fotogrāfs, kura uzmanības centrā ir cilvēks un vide, īpaši dokumentālās fotogrāfijas estētikā. Viņa darbos dominē klusums, atmosfēra un ikdienas nianšu precizitāte, kas atklāj Latvijas mazpilsētu ritmu un noskaņu.

Javheņija Beloruseca (Yevgenia Belorusets, UA) ir māksliniece un rakstniece, kas dzīvo un strādā Berlīnē un daļēji Kijevā. Viņas fotogrāfijas pievērš uzmanību Ukrainas sabiedrības neaizsargātākajām grupām - kvīru ģimenēm, bezdarbniekiem, ogļraktuvju strādniekiem, romiem un cilvēkiem, kas dzīvo kara zonā austrumos. Viņas darbi tikuši izstādīti Ukrainas paviljonā 56. un 59. Venēcijas biennālē. Viņa ir saņēmusi vairākus apbalvojumus, tostarp HKW Starptautisko literatūras balvu, Schering Stiftung balvu par māksliniecisko izpēti (2022) un Alises Salomonas dzejas balvu. Kopš 2022. gada 24. februāra viņa dokumentē Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ona Barbora Šlapšinskaite (Ona Barbora Šlapšinskaitė, LT) ir māksliniece un pedagoģe, kas strādā Viļņā, Lietuvā. Viņa rada instalācijas, kurās atklājas personiskas atmiņas, ģimenes stāsti un politiskie konteksti, dažkārt veidojot apstākļus, kuros satikties atšķirīgām kopienām. Viņas darbos izmantoti autobiogrāfiski un biogrāfiski materiāli, kas iepīti izdomātos stāstos, un tie uzsver vēstures un ideoloģiju mantojuma ietekmi uz pagātnes, tagadnes un nākotnes identitātēm.

Artūrs Bērziņš (LV) dzimis Rīgā. Absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (2009), Ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (2012). Darbojas glezniecības, datorgrafikas, mūzikas, audiovizuālās mākslas jomās. Sarakstījis romānu "Visuma vērpēji" un bērnu grāmatu "Spoguļpuse. Patraka pasaka", rīko performances. Mākslā aktīvi darbojas kopš 1990. gadu beigām, ilustrējot mūzikas disku vākus. Kopš 2001. gada piedalās izstādēs un ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Sarīkojis 9 personālizstādes. 1998. gadā izveidojis gotiskā roka grupu Diadema, kurai režisējis vairākus videoklipus, 2004. gadā eksperimentālās elektronikas projekts "Lenoras Sapņi/Koronar". Režisējis vairākas animācijas filmas. Par galveno daiļrades jomu uzskata glezniecību, kurā risina sievietes un vīrieša attiecības, cilvēka iekšējo pretrunu jautājumus. Darbu pamats - fotogrāfijas, autora režisēti aktieru un modeļu inscenējumi. Jauktā tehnikā radītajos darbos izmanto fotogrāfiju un dažādu materiālu apvienojumu ar un bez tālākas datorapstrādes.

Māra Brašmane (LV) ir viena no nozīmīgākajām 20. gs. latviešu fotogrāfēm. Veidojusi melnbaltās fotogrāfijas arhīvu mūža garumā, lai gan atpazīstamību piedzīvoja tikai pēc izstādes "Manas jaunības pilsēta" 2002. gadā Latvijas Mākslinieku savienībā. 60.-70. gados fotogrāfijās radoši fiksēja procesus, norises, hepeningus, kas saistījās ar tā dēvēto "Kazas" grupu. No 1973. līdz 1984. gadam Māra Brašmane strādāja Rundāles pils muzejā, kur veidoja muzejā notiekošo procesu un muzeja priekšmetu fotodokumentāciju, kā arī fotografēja muzeja kolēģus. No 1984. līdz 2004. gadam Māra Brašmane Latvijas Mākslas muzeju apvienībā nodarbojās ar muzeju kolekcijās esošo darbu un muzeja priekšmetu fotodokumentēšanu, sagatavoja attēlus publikācijām.

Māra Brašmanes nozīmīgākās izstādes ir "Ceļojums" (1996, Rīgas Farmācijas muzejs) "Manas jaunības pilsēta" (2002, LMS galerija), "Muzejnieki" (2005, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), "RIX - CPH - RIX. Lidojums laikā un telpā" (2006, Kopenhāgenas Pilsētas muzejs), Gender Check. Femininity and Masculinity in the Art of Eastern Europe (2009, MUMOK, Vīne, 2020, Začetas Nacionālā mākslas galerija, Varšava), "Pārmaiņu laiks" (2014, izstāžu zāle "Arsenāls", LNMM), We Don't Do This (MO muzejs, Viļņa). Māra Brašmane ir iecelta par Atzinības krusta ordeņa virsnieci (2015), viņas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja un Rundāles pils muzeja kolekcijās.

Nanna Dibuā Būla (Nanna Debois Buhl, DK) ir dāņu māksliniece, kura darbojas estētikas, zinātnes un spekulāciju krustpunktos. Viņas darbi materializējas, aužot un ģenerējot algoritmus, fotogrāfijās, instalācijās, publiskos pasūtījumos un mākslas grāmatās. Šobrīd ir mākslinieciskās pēcdoktorantūras stipendiāte Dānijas Nacionālajā galerijā (SMK) un ieguvusi praksē balstītu doktora grādu Dānijas Karaliskajā Mākslas akadēmijā un Kopenhāgenas Universitātē. Viņas darbi iekļauti MIT List kolekcijā ASV, Hasselblad Foundation un Malmes Mākslas muzejā Zviedrijā, Luiziānas Modernās mākslas muzejā un Arken laikmetīgās mākslas muzejā Dānijā. Pašreizējās un nesenākās izstādes: "Gandrīz nereāli" (Almost Unreal) MUNCH muzejā Norvēģijā, "Maigie roboti" (Soft Robots) Kopenhāgenas Laikmetīgās mākslas centrā, "Šifrēšanas poētika" (Poetics of Encryption), Šarlotenlundas mākslas galerijā Dānijā.

Valdis Celms (LV) dzimis Siguldas novadā. 1970. gadā beidzis Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu. Kopš 1972. gada ir Latvijas Mākslinieku un kopš 1994. gada Dizaineru savienības biedrs. Izstādēs piedalās kopš 1972. gada. 2013. gadā viņam notika personālizstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. No 20. gs. 70. gadu vidus viens no vadošajiem dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Radījis plakātus, vairāku Dziesmu svētku vizuāli estētisko noformējumu, kinētiskās mākslas un vides projektus. Rīgas pilsētas robežzīmes autors. Apkopojis teorētiskos pētījumus par zīmju kultūru grāmatā "Latvju raksts un zīmes" un "Baltu dievestības pamati". Kopš 20. gs. 60. gadu beigām fotografē, rada fotomontāžas, izmantojot arī kolorējumu ar anilīnu, flomāsteru, zīmuli. Māksliniekam fotogrāfija ir semiotiskās komunikācijas sistēma, kas balstīta uz vizuālo zīmju, uzskatu un identitātes, līdzības, atšķirības un pretstatu attiecību poētiskām atlases un kombinēšanas likumībām.

Prijagīta Dija (Priyageetha Dia, NL) strādā ar laikam piesaistītiem medijiem un video instalācijām. Viņas darbos savijas Dienvidaustrumāzijas darbaspēka vēsture, spekulācijas par tropu nākotni un senču atmiņu sastapšanās ar mašīnu loģiku. Veicot arhīvu un lauka pētījumus, viņa izzina nelinearitāti un prakses, kas pretojas dominējošajiem naratīviem.

Viņas nesenāko izstāžu lokā ir dalība Aiči triennālē (2025); Munka triennālē (2025); 4. Bangkokas mākslas biennālē (2024); Manifesta 15, Barselonā (2024); 60. Venēcijas mākslas biennālē (2024); Arts House, Melburnā (2024); Dirijas biennālē, Saūda Arābijā (2024); Frieze, Seulā (2023); Singapūras Mākslas muzejā (2023); Kočinas-Muzirisas biennālē Keralā (2022); La Trobe mākslas institūtā Austrālijā (2022). 2022. gadā viņa bija māksliniece-rezidente "NTU" Laikmetīgās mākslas centrā Singapūrā, savukārt, 2023. gadā Jana van Eika akadēmijas studijas "SEA AiR" rezidencē Nīderlandē.

Lilija Dinere (LV) dzimusi Rīgā. Absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1973), Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (1980). Izstādēs piedalās kopš 1979. gada, Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1981. gada. Gleznotāja, grafiķe, grāmatu ilustratore vairāk nekā 60 grāmatām. Strādājusi arī monumentālajā glezniecībā, un viņai bijusi ilgstoša sadarbība ar VAS "Latvijas pasts", veidojot pastmarku dizainu. Sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Savos mākslas darbos izmanto dažādu materiālu un tehniku savienojumus, lai atklātu dažādu reģionu senāku kultūrslāņu kodus un arhetipus un to saikni ar mūsdienām. Kopš 20. gs. 90. gadu vidus pievērsusies fotogrāfijai. Izmanto savas fotografētās ainavas, kuras papildina ar akrilu iegleznotiem tēliem, radot sirreāli mistisku iespaidu un savu vēstījumu par redzamās un neredzamās pasaules vienlaicīgas pastāvēšanas iespēju.

Ieva Epnere (LV) ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (2001) un Vizuālās komunikācijas nodaļu (2003), kā arī pēcdiploma studijas HISK, Ģentē (2012). Ievas Epneres mākslinieciskā prakse koncentrējas uz identitātes, atmiņas un vēstures tēmu izpēti. Viņa strādā ar dažādiem medijiem, tostarp video, fotogrāfiju, tekstilmākslu un instalāciju mākslu, bieži iekļaujot personiskus un kolektīvus naratīvus, lai radītu dziļu un introspektīvu pieredzi skatītājam. Epneres stilistiskajā pieejā dokumentāls stāstījums savijas ar vizuālo dzeju, kā arī spēju precīzi atklāt tēmas būtību, iezīmējot to plašākā sociālā un vēsturiskā kontekstā.

2019. gadā viņa saņēma Purvīša balvu par darbu "Dzīvo atmiņu jūra".

2019./2020. gadā Epnerei tika piešķirta Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) "Mākslinieki Berlīnē" viena gada programmas stipendija. Rezidences laikā DAAD neatkarīgajā izdevniecībā BOM DIA BOA TARDE BOA NOITE (Berlīne) tika publicēta viņas grāmata "Rīgas cirks".

Krišjānis Elviks (LV) ir scenogrāfs un starpdisciplinārs mākslinieks no Latvijas. Absolvējis scenogrāfijas nodaļu (2019) un starpdisciplināro mākslas programmu MA POST (2023) Latvijas Mākslas akadēmijā. Strādājot ar scenogrāfiju, instalāciju, performanci un tekstu, viņš pēta ķermeņa un telpas attiecības. Elvika mākslinieciskās prakses pamatā ir "domāšana telpā" - metode, kas apvieno telpisko jutīgumu ar konceptuālu un sociālpolitisku izpēti. Sarīkojis vairākas personālizstādes. Viņa darbi ir izstādīti tādās institūcijās kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (2022, 2024) un Zagrebas Laikmetīgās mākslas muzejs (2024).

Saskija Fišere (Saskia Fischer, DE) studējusi fotogrāfiju Folkvangas Mākslas universitātē Esenē, kā arī tēlniecību un instalāciju Igaunijas Mākslas akadēmijā Tallinā. Ieguvusi maģistra grādu mākslā Londonas Universitātes Goldsmita koledžā, piedalījusies pēcmaģistra Veisenhofas stipendiju programmā Štutgartes Valsts mākslas akadēmijā, kur šobrīd strādā par pasniedzēju Tēlotājmākslas nodaļā.
Rezidējusi Cité internationale des arts Parīzē, Hangar Barselonā, Fundaziun Nairs Šukolā, Rupert Viļņā un Nidas mākslas kolonijā. Nesenākie projekti: Ohayō (Villa Merkel, Eslingenē), A Place Between Night and Day (Tallinas mākslas hallē), Zero is the Moon (Nova Space un Bauhaus Universitāte Veimārā), Touched Untouched (Virtembergas mākslas asociācija, Štutgarte) un personālizstādes After Dark (galerija Drifts, Viļņa) un LIGHTS (apiece, Viļņa). Saskija Fišere dzīvo un strādā Viļņā un Štutgartē.

Hennas-Rīkas Halonenas (Henna-Riikka Halonen, FI) darbi bieži ir atbilde kontekstam vai vietai, tiecoties izcelt mūsu nepieciešamību strukturēt savu pieredzi kā fiktīvus stāstus, lai to labāk izprastu. Radot spekulatīvas pasaules un sistēmas, viņas darbi pēta mūsu attiecības ar materiāliem, priekšmetiem, vārdiem, dzīvām un nedzīvām būtnēm.

Halonena radījusi daudzus kopdarbus un liela mēroga projektus, kā arī veidojusi pasūtījuma darbus. Viņas darbi plaši pārstāvēti starptautiskās izstādēs un festivālos, tostarp Inčhonas mākslas biennālē māksliniecēm sievietēm Dienvidkorejā, IFFR Roterdamā, Heivorda galerijā Londonā, Sidnejas Biennālē, Lilith Performance Studio Malmē, Pompidū centrā Parīzē un pavisam nesen Gasa Fišera galerijā Jaunzēlandē, Das Weisse Haus Vīnē, Ķīnas Handžou mākslas un tehnoloģiju biennālē.

Halonena 2006. gadā absolvēja Goldsmita koledžu Londonā, iegūstot maģistra grādu tēlotāja mākslā, 2020. gadā ieguva doktora grādu Helsinku Mākslas akadēmijā, dzīvo un strādā Helsinkos.

Azīms Hamids (Azeem Hamid, EE/PK) dzimis Lahorā un šobrīd dzīvo Tallinā, ir dizaina pētnieks, kurš pašlaik studē doktorantūrā Igaunijas Mākslas akadēmijā (EKA). Viņa darbība aptver pasniegšanu, konsultēšanu un dizaina semināru vadīšanu visā pasaulē. Rīgas Fotogrāfijas biennāles simpozija laikā viņš dalīsies ar savu jaunāko projektu "Sensorais dizains", kurā tiek pētīts, kā ar sensorās rotaļas palīdzību veicināt starppaaudžu mentālo labsajūtu, piedaloties bērniem un viņu ģeogrāfiski attālajiem vecvecākiem.

Atis Ieviņš (LV) dzimis Ārlavas pagastā. Absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu (1965), Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (1970). Kopš 1972. gada piedalās tekstilmākslas, plakātu, lietišķās, foto un grāmatu grafikas izstādēs. Dokumentējis Andra Grinberga performances un akcijas, noformējis interjerus. Kopš 1975. gada līdz 2010. gadu vidum strādājis par fotokorespondentu daudzos Latvijas preses izdevumos. Latvijas Žurnālistu un Mākslinieku savienības biedrs. Viens no pirmajiem Latvijā 20. gs. 70. gadu vidū, izmantojot paša uzņemtās fotogrāfijas, sācis radīt fotosietspiedes, eksperimentējot ar anilīna krāsojumu un citu, matētu un spīdīgu virsmu attiecībām, reljefu faktūru. Nereti viens attēls vai novilkums tika drukāts citā krāsu gammā, lai mazinātu konkrētību un radītu distancētu, abstrahētu tēlu. Sarīkojis vairāk nekā 20 personālizstādes, tai skaitā personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2006).

Anna Īle (Anna Ihle, NO) pēta normas un naratīvus, kas veido to, kā cilvēki Skandināvijā organizē dzīvi, īpašu uzmanību pievēršot darba ideāliem, labsajūtas rutīnām un vecāku lomai - nereti skulpturālā un sarunu formā. Viņa ieguvusi maģistra grādu Konstfakas Mākslas un Dizaina universitātē (Stokholma, Zviedrija, 2014) un papildus izglītojusies Jana van Eika akadēmijā (Māstrihta, Nīderlande, 2018-2019) un tekstila dizaina studijās Nacionālajā Dizaina institūtā (Ahmedabada, Indija, 2010). Īles izstāžu vidū ir Tied Up, Fotogalleriet (Norvēģija), To Break Up With Forms, Nitja galerijā (Norvēģija), I Call It Art Nacionālajā muzejā (Norvēģija); Fruiting Bodies, Subterranean Minds mākslas laboratorijā Gnesta (Zviedrija); What We Share. A Model for Cohousing Ziemeļvalstu paviljonā, 17. Starptautiskajā Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē (Itālija); Precarious: On the Aesthetics and Ethics of New Labour (sadarbībā ar Addolju Dzegedi) Darba muzejā (Zviedrija) un The Real Show Bretaņas CAC (Francija).

Inka un Niklass (Inka & Niclas, SE) jau teju divas desmitgades izzina dabu ar kameras palīdzību. Tā nav dokumentācija, bet gan skatīšanās veidu izpēte. Strādājot fotogrāfijas, tēlniecības, video un instalāciju medijos, viņi pēta, kā vizuālās konvencijas, tehnoloģijas un kultūras diktētas gaidas ietekmē mūsu dabas pasaules uztveri.

Inka (dzimusi Somijā, 1985) un Niklass (dzimis Zviedrijā, 1984) Lindergārdi (Lindergård) strādā kopā kopš 2007. gada un dzīvo Stokholmā, Zviedrijā. Viņu darbi izstādīti daudzviet: Haus am Kleistpark, Vācijā, Linšēpingas mākslas galerijā Zviedrijā, Gēteborgas Mākslas muzejā Zviedrijā, Cantor mākslas centrā Stenfordas Universitātē Kalifornijā, ASV, Nasher mākslas muzejā Ziemeļkarolīnā, ASV, Pearl mākslas muzejā Šanhajā, Ķīnā, Sternenpassage, Muzeju kvartālā Vīnē, Austrijā, Museo Fortuny Venēcijā Itālijā.

Viņu darbi iekļauti pastāvīgajās kolekcijās Modernās mākslas muzejā (Stokholma, Zviedrija) un Gēteborgas Mākslas muzejā Zviedrijā, Frīzlandes muzejā Nīderlandē, Arendt & Art Luksemburgā, Vīnerbergera kolekcijā Austrijā, Edith Maryon Foundation Šveicē. Apbalvoti ar EMOP Ārentes balvu 2021. gadā un Zviedru fotogrāmatu balvu 2012. gadā. Viņus pārstāv Dorothée Nilsson galerija Berlīnē un Bildhalle Cīrihē un Amsterdamā.

Rūta Kalmuka (LV) fotogrāfiju sāka apgūt 1992. gadā Tehniskās jaunrades namā "Annas 2" pie Andreja Granta. Fotožurnālistikai veltījusi gandrīz 20 gadus, strādājot ar tādiem drukātajiem medijiem kā "Santa", "Dienas žurnāli", "NRA", žurnāls "Ir" u. c. Pašlaik Rūta strādā ar analogo fotogrāfiju un lielformāta tehniku, kā arī interesējas par vēsturiskajiem fotogrāfijas procesiem un veido fotogrāmatas. Piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņas darbi publicēti tādos izdevumos kā "Foto Kvartāls", Fotofilmic JRTL un World Press Photo. 2025. gadā Rūta tika nominēta prestižajai Eiropas fotogrāfijas platformai Futures.

Dainis Kārkluvalks (LV) ir fotogrāfs, pazīstams ar spēju fiksēt mirkli ar dokumentālu tiešumu un emocionālu intensitāti. Viņa fotogrāfijas atspoguļo sociālo vidi, kultūru un cilvēkstāstus, bieži akcentējot reģionu un vēsturiskās atmiņas tematiku.

Adams Mazurs (Adam Mazur, PL) ir kurators, specializējies fotogrāfijā un Centrālās un Austrumeiropas mākslā. Kūrējot Polijas un starptautiskus projektus, viņš saved kopā privātos kolekcionārus un institūcijas ar galerijām un valsts iestādēm. No 2002. līdz 2013. gadam bijis kurators Laikmetīgās mākslas centrā Ujazdovska pilī Varšavā, kur cita starpā kūrēja grupu izstādes "Jaunie dokumentālisti" (New Documentalists), "Sarkano acu efekts: Polijas fotogrāfija 21. gadsimtā" (Red-Eye Effect: Polish Photography in the 21st Century), kā arī tādu mākslinieku kā Konrāda Pustolas, Martas Rosleres un Vojceha Vilčika personālizstādes. Redaktors antaloģijām un izstāžu katalogiem, vairāku grāmatu autors, tai skaitā, "Polijas fotogrāfijas vēsture 1839-2009" (2010) un "Sakropļotā pasaule. Fotogrāfijas vēsture Centrāleiropā no 1838. līdz 2018. gadam" (2019). Laika posmā no 2013. gada līdz 2022. gadam darbojies kā neatkarīgais kurators, organizējot dažādu mākslinieku izstādes, tostarp: Rafala Milaha izstādi Futura galerijā Prāgā, Anetas Gžešikovskas izstādi Valsts Mākslas galerijā Sopotā, Artūra Žmijevska izstādi Vroclavas Mūsdienu mākslas muzejā un Pjotra Uklaņska izstādi Nacionālajā muzejā Krakovā.

Kopš 2022. gada ir mākslas telpas Lodzā, Hilarija Majevska namā vadītājs, kā arī kurators dažādām izstādēm, ko rīko organizācijas Polijā un ārzemēs. Bijis kurators un līdzkurators vairākām liela mēroga pārskata izstādēm, piemēram, "Fotobloks" (ICC Krakova, 2019; MUO Olomouca, 2020; NGA Viļņa, 2021), "Meklējot nepatikšanas: Centrālās un Austrumeiropas fotogrāfija" Image Gallery Orhūsā (2023) un "No debesīm krītošie attēli - Helsinku fotogrāfijas skola" Sopotas Valsts galerijā (2024).

Roberts Narkus (Robertas Narkus, LT) savu māksliniecisko darbību raksturo kā "apstākļu menedžmentu nejaušību ekonomikā". Savā praksē izmantojot performanci, jaunos medijus, valodu, humoru un uzņēmējdarbību, viņš apvieno ikdienišķo un absurdo, lai pētītu tehnoloģiju un cilvēka vēlmju jēdzienus. Mākslinieka darbi ir izstādīti, performēti vai demonstrēti seansos Viļņas CAC, XII Baltijas triennālē, Kim? (Rīga) de Appel mākslas centrā, Stedelijk Museum, Whitechapel Gallery, Ballroom Marfa (Teksasa), David Dale Gallery (Glāzgova) un citur. Narkus ir Viļņas Patafizikas institūta un mākslinieku dienas aprūpes centra Autarkia dibinātājs. Viņam ir maģistra grāds Sandberga institūta Tēlotājmākslas nodaļā. 2022. gadā Narkus pārstāvēja Lietuvu 59. Venēcijas biennālē.

Kerts Vīarts-Olleks (Kert Viiart-Õllek, EE) ir grafikas dizaineris un vizuālais mākslinieks, kas dzīvo Tallinā, Igaunijā. Viņš absolvēja Hāgas Karalisko mākslas akadēmiju, 2020. gadā iegūstot maģistra grādu grafikas dizainā programmā "Nelineārie naratīvi". Savā mākslinieciskajā praksē viņš analizē mūsdienu sociālpolitisko un vides problemātiku, pētot, kā materiāli un artefakti atspoguļo ekoloģiskās pārmaiņas. Viņa uzmanības centrā ir tas, kā šie objekti kā instrumenti un simboli veido arheoloģiskās metodoloģijas, vienlaikus izgaismojot resursu izsīkuma un vides pārmaiņu plašākās sekas. 2014. gadā viņš kļuva par vieslektoru Igaunijas Mākslas akadēmijā, bet kopš 2022. gada ievēlēts par asociēto profesoru šīs akadēmijas Grafikas dizaina nodaļā.

Kristina Olleka un Kerts Vīarts-Olleks ir dzīvesbiedri un kopš 2009. gada sadarbojušies dažādos izstāžu projektos.

Kristina Olleka (Kristina Õllek, EE) ir vizuālā māksliniece, kas dzīvo Tallinā, Igaunijā. Viņas radošā prakse aptver fotogrāfiju, video un instalāciju, kā arī mikrobioloģisko un ķīmisko procesu izpēti, pievēršoties ūdens ekosistēmām, ģeoloģiskajai matērijai un cilvēka ietekmētās vides izpētei. Māksliniece strādā ar pētniecībā balstītu pieeju, taču tajā iekļauj arī savas fiktīvās un spekulatīvās perspektīvas. Īpašu uzmanību viņa velta jūras dzīvotnei un jauno tehnoloģiju jēdzienam, tostarp ar to saistītajiem ģeopolitiskajiem un ekoloģiskajiem apstākļiem.

Savos darbos Olleka aktualizē jautājumus par dabiskā un sintētiskā attiecībām, kā arī pārskata materialitātes nozīmi un tās interpretācijas iespējas. Viņu interesē paplašināt robežas tam, ko iespējams uztvert kā attēlu un telpu, īpaši strauji augošajā un ļoti manipulatīvajā tehnoloģiju laikmetā. Viņas darbi eksponēti daudzās starptautiskās grupu un personālizstādēs.

Līga Spunde (LV) (1990) dzimusi Rīgā, Latvijā. Savus darbus bieži veido kā multimediālas instalācijas, kurās personīgi stāsti cieši savīti ar apzināti konstruētu fikciju. Radot plašu, bet reizē smalku tematisku tīklojumu, darbos tiek ietvertas atsauces uz dažādiem laikiem un simboliem. Interpretācijas precizitāte un jauniegūtais konteksts kļūst par personīgās pieredzes paplašinājumu, aizsniedzoties līdz vispārzināmām patiesībām. Darbi tiek risināti visdažādākajos materiālos un medijos.

2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūras studijas. 2020. un 2022. gadā nominēta Purvīša balvai. Regulāri piedalās izstādēs un mākslas projektos gan Latvijā, gan ārvalstīs. Starp tiem: Vingrinājumu lauks (2025, TUR, Rīga, LV), Publiek Park 2025 (Plantentuin Meise, BE), MMCA Changdong Residency (2024, Seula, KR), Mērījumi, Survival Kit 15 (2024, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga, LV) u.c.

Rasa Šmite (LV) ir māksliniece un pētniece, kuras radošā prakse apvieno mākslu ar zinātni un imersīvajām tehnoloģijām. Rasai ir doktora grāds mediju un kultūras socioloģijā (par disertāciju "Kreatīvie tīkli", RSU), šobrīd ir profesore RTU Liepājas akadēmijā, kā arī vadošā pētniece Imersīvās mākslas telpā Cīrihes Mākslas universitātē (ZHdK). Rasa Šmite ir bijusi viesprofesore HfG Karlsrūē (Mākslas un dizaina augstskolā, Vācijā) un kopā ar Raiti Šmitu - lektore MIT Mākslas, kultūras un tehnoloģiju (ACT) programmā Bostonā.

Raitis Šmits (LV) ir mākslinieks un profesors Latvijas Mākslas akadēmijā. Raitim ir doktora grāds mākslas zinātnē (par disertāciju "Jauno mediju māksla: saglabāšana un arhivēšana, LMA, 2015). Raitis Šmits ir bijis Fulbraita pētnieks CUNY Graduate Center Ņujorkā (2017). Kopā ar Rasu Šmiti viņš ir RIXC Jauno mediju kultūras centra līdzdibinātājs un līdzkurators vairāk nekā 25 RIXC mākslas un zinātnes festivāliem Rīgā. Rasa un Raitis ir arī mākslas un zinātnes publikāciju Acoustic Space galvenie redaktori un autori; šajā sērijā iznākušas vairāk nekā 20 grāmatas (rakstu krājumi).

Savā mākslinieciskajā praksē Rasa Šmite un Raitis Šmits strādā kopā, radot vizionārus un tīklotus mākslas darbus - agrīnie interneta radio eksperimenti 20. gs. 90. gados, mākslinieciskā izpēte elektromagnētiskajā spektrā sadarbībā ar radioastronomiem, kā arī jaunākos "tehnoekoloģiskos" mākslas darbus sadarbībā ar klimata pētniekiem. Jaunākajos darbus kā Amospheric Forest (2020), Deep Sensing (2023), Solarceptors (2025), Šmiti apvieno lauka pētījumus, klimata un vides datus, tos sonificējot, vizualizējot un transformējot imersīvās pieredzēs virtuālajā un augmentētajā realitātē.

Šmitu mākslas darbi ir nominēti Purvīša balvai (2019, 2021), Starptautiskajai publiskās mākslas balvai Eirāzijas reģionā (2021) un Baltijas balvai (2025), kā arī apbalvoti ar Prix Ars Electronica (1998) un Falling Walls Science Breakthrough mākslas un zinātnes kategorijā (2021). Darbi izstādīti Venēcijas Arhitektūras biennālē (2018), Ars Electronica festivālā Lincā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, MEET Digitālās mākslas centrā Milānā, ONIX Onassis imersīvās mākslas studijā Ņujorkā, ZKM Karlsrūē, House of Electronic Arts (HEK) Bāzelē, Lihtenšteinas Mākslas muzejā, Kornhaus izstāžu zālē Bernē, Stokholmas Zinātnes un tehnoloģiju muzejā, Van Abbe Modernās mākslas muzejā Eindhovenā, Futurium muzejā Berlīnē un citur Latvijā, Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā.

Sabīne Šnē (LV) pēta attiecības starp cilvēkiem un vairāk nekā cilvēkiem (more-than-human), pievēršoties tam, kā organismi un elementi uztur dzīvību uz Zemes un kā tos ietekmē dabas resursu ekspluatācija. Viņas radošā darbība aptver video, 3D animāciju, skaņu, radošo rakstīšanu, skulptūru un zīmējumu. Šnē ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2022) un par savu diplomdarbu saņēma ACADEMIA balvu. Nesenās personālizstādes norisinājušās RIXC galerijā Rīgā (2025), Lot Projects Londonā (2023), Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā (2022); darbi izstādīti GroundWork galerijā Kingslinnā (2025), HUB/Art Barselonā (2025), Braziers parkā Oksfordšīrā (2025), PILOT galerijā Rīgā (2024), RIXC Mākslas un zinātnes festivālā Rīgā (2024), Vlatkas Horvatas projektā Horvātijas paviljonā 60. Venēcijas biennālē Venēcijā (2024). Nesenas video izrādīšanas iekļauj Images Festival Toronto (2026), Deep Focus Londonā (2026), Bragas Zinātnes filmu festivālu Bragā (2025), Animator festivālu Poznaņā (2025), RIO Cinema Londonā (2024).

Toms Lavleiss (Tom Lovelace, UK) dzīvo un strādā Londonā, darbojas fotogrāfijas un performances starptelpās. Lavleisa darbību iespaido fotogrāfijas, fenomenoloģijas, teātra un valodas mijiedarbes vēstures un abstrakcijas mantojumi. Kopš 2017. gada Lavleiss veido "Dzīvās bildes", caur performances metodoloģiju pētot arhitektūras vietas, mākslas vēstures mirkļus un fotogrāfiju. Šobrīd Lavleiss Vestminsteras Universitātē strādā pie doktorantūras pētījuma, kuru centrā ir "Dzīvās bildes". Pasniedzējs Londonas Karaliskajā mākslas koledžā. Nesenākās izstādes un performances: Willow, The Hepworth Wakefield (2025), London Lives, Somerseta Nams (Londona, 2025), Known and Strange, Viktorijas un Alberta muzejs (Londona, 2023), Doing and Undoing Islands, Jorkšīras Skulptūru parks, (2023), Bathers, Nacionālā galerija (Londona, 2022), Repetition Room, galerija Atletika (Viļņa, 2022), Eclipse, Būdē biennāle, NŌUA (Būdē, 2022), A Japanese Dream, Van Goga nams (Londona, 2022) un "Par fotogrāfiskām būtnēm", Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Rīga, 2020).

Ištvāns Virāgs (Istvan Virag, HU/NO) ir mākslinieks un fotogrāfs, kurš dzīvo un strādā Oslo, Norvēģijā. Starpdisciplināri darbojoties dažādos mākslas veidos, tehnoloģijās un sociālajās zinātnēs, viņš pievēršas tehnoloģiju un ekonomiskās attīstības ietekmei uz sociāliem un vides jautājumiem, iespaidam, ko tā atstāj uz sabiedrību kopumā, kā arī uz personiskām cilvēka dzīves sfērām. Viņš strādā ar plašu mediju klāstu, ieskaitot fotogrāfiju, filmas, 3D animāciju un instalācijas.

Virāgs ieguvis bakalaura grādu mākslā Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā (KHIO) un maģistra grādu ekonomikā Pēčas Universitātē Ungārijā. Mācījies arī Vizuālās mākslas skolā Ņujorkā. Viņa darbi izstādīti Kunstnernes Hus, Podium, Rūgalannes mākslas centrā, Zaļās gaismas triennālē 2021, Henie Onstad Mākslas centrā, Coast Contemporary, Jugendstilsenteret og KUBE, Vasli Souza fotogalerijā un MUNCH triennālē 2025. gadā. Virāgs ir viens no Oslo mākslinieku apvienības INFOPSIN dibinātājiem un biedriem.

Katrīna Vīnerte (LV) ir gleznotāja, kuras darbos dominē niansētas krāsu attiecības, klusās dabas motīvi un telpas sajūta. Viņas glezniecībā apvienojas klasiskā skola un laikmetīga vizuālā domāšana, pievēršoties gaismas, ritma un atmosfēras izpētei.