IZSTĀŽU DALĪBNIEKI

Rikards Aleksandešsons

Rikards Aleksandešsons

Rikards Aleksandešsons (Richard Alexandersson, 1982) galvenokārt strādā audio-video instalācijas žanrā. Ar 3D animācijas un CGI palīdzību viņš pēta tēmas, kas saistītas ar nesakritībām starp privāto un sabiedrisko sfēru, virtualitāti, patiesības un autentiskuma uztveri. 2011. gadā viņš ieguvis mākslas maģistra grādu KHiO/Statens Kunstakademi Oslo un ar saviem darbiem piedalījies Screen City biennālē (2019) Stavangerā, Galleri 54 Gēteborgā, Coast Contemporary Norvēģijā, SOIL Gallery Sietlā, Interstitial Sietlā, Fotogalleriet Oslo un Akershus Kunstsenter Lillestrēmā, kā arī citur.
Hoans Fontkuberta

Hoans Fontkuberta

Hoans Fontkuberta (Joan Fontcuberta, 1955) dzīvo un strādā Barselonā. Jau gandrīz četras desmitgades ražīgi darbojas fotogrāfijas jomā gan kā teorētiķis, gan mākslinieks. Viņa darbu centrā ir konflikti starp dabu, tehnoloģijām, fotogrāfiju un patiesību. Viņa personālizstādes notikušas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA), Čikāgas Mākslas institūtā, Valensijas Modernās mākslas institūtā un citviet; viņa darbi iekļauti daudzu mākslas institūciju kolekcijās visā pasaulē.
Fotogrāfijas Arheoloģijas fonds

Fotogrāfijas Arheoloģijas fonds

Fotogrāfijas Arheoloģijas fonds (Archeology of Photography Foundation) pēta, apstrādā, kārto un uzglabā Polijas fotogrāfu arhīvus. Tas dibināts 2008. gadā un šobrīd gādā par 12 mākslinieku arhīviem. Darbs ar arhīviem ir sarežģīts: tos kārto, digitalizē un padara pieejamus tiešsaistē. Mēs arī uzturam savu izstāžu galeriju, vadām pētnieciskus projektus, organizējam izstādes, meistardarbnīcas un lekcijas. Mēs izdodam fotogrāmatas un grāmatas, kas veltītas fotogrāfijas teorijai un vēsturei. Mēs strādājam ar mūsdienu māksliniekiem, sniedzot viņiem ierosmi raudzīties uz vēsturisko fotogrāfiju jaunā gaismā un pieiet laikmetīgajai fotogāfijai caur fotogrāfijas arhīvu prizmu.

Izstādes, kuru pamatā ir FAF sagatavotas kolekcijas, norisinājušās Pompidū centrā Parīzē, Elizejas muzejā Lozannā un festivālā Photoespaña Madridē, kā arī citur. Grāmata Vojcehs Zamečniks. Foto-grafika 2016. gadā saņēma labākā kataloga godalgu Parīzes fonda Photo- Aperture fotogrāmatu konkursā. 2013. gadā fondam tika piešķirta arī Kultūras ministrijas un Nacionālā mantojuma balva.

Arhīvā pārstāvētie mākslinieki: Zbigņevs Dlubaks (Zbigniew Dłubak), Zofija Homentovska (Zofia Chomętowska), Maria Chrząszczowa (Marja Hšonščova), Vojcehs Zamečniks (Wojciech Zamecznik), Mareks Pjaseckis (Marek Piasecki), Tadeušs Suminskis (Tadeusz Sumiński), Jans Jastšebskis (Jan Jastrzębski), Antonijs Zdebjaks (Antoni Zdebiak), Andžejs Georgevs (Andrzej Georgiew), Marjušs Hermanovičs (Mariusz Hermanowicz), Vladislavs Lems (Władysław Lem), Danuta Rago (Danuta Rago).
Santa France

Santa France

Santa France (1993) ir digitālā māksliniece, kurasdarbība lielākoties ir saistīta ar 3D programmatūras piedāvātajām iespējām un tolietojumu web kolāžu, video, animētu GIF attēlu un digitālo ilustrāciju veidošanā. Viņas kompozīcijām raksturīgā hiperreālistiski sterilāvide un kontrastējošie organiskie un cilvēkaradītie objekti ne tikai atmasko to veidošanā izmantotās programmatūras vizuālās valodas īpatnības, bet arī vēsta par mūsdienu eksistences problēmām — digitālo kultūru, pašrefleksiju, nostalģiju un vientulību, kas saistīta ar dzīvi tiešsaistē.
Andress Galeano

Andress Galeano

Andress Galeano (Andrés Galeano, 1980) dzimis Barselonā, Spānijā, šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē, Vācijā. Absolvējis augstākās izglītības programmas filozofijā (Barselonas Universitāte), fotogrāfijā (Štutgartes Brīvā fotoskola) un mākslā (Vaisenzē Mākslas universitāte Berlīnē). Galeano strādā fotogrāfijas, video, instalāciju un performances žanrā, viņš piedalījies izstādēs un performancēs dažādās Eiropas valstīs, Latīņamerikā, ASV un Kanādā. Strādājot ar fotogrāfiju, viņu īpaši interesē amatieriskais fotogrāfijas lietojums un fotogrāfiskā apparatus demokratizācija un izplatība. Izpauzdamies kā postfotogrāfs, viņš pārstrādā ikonogrāfiju un atklāj gan ar Kodak, gan Google uzņemtus mirkļus, kuros šķietami naiva fotogrāfija reflektē pati par sevi, izveidodama negaidītu metadiskursu. Spilgtākie Galeano jaunāko projektu piemēri: Afotos – pētījums par ne-fotogrāfijas jēdzienu; “Nezināmie fotogrāfi”, kas ar analogo fotoalbumu palīdzību apcer fotogrāfa ilgas transcendēt mirkli; Google in View – pētījums par Google dispozitīvu un šīs platformas pretenzijām uz omnizinātni un dievišķo omnipotenci (Godgle); kā arī “Mūžīgā fotogrāfija”, kas secē porcelāna portretus uz kapakmeņiem kapsētās.
Toms Harjo

Toms Harjo

Toms Harjo (1996) pievēršanās fotogrāfijai un vizuālajai mākslai sākās vidusskolas pēdējā klasē, kad viņš pēc savas iniciatīvas izveidoja klasesbiedru un skolotāju portretus skolas vidē un izstrādāja dizainu absolventu gadagrāmatai.
2017. gadā viņš absolvējis ISSP fotoskolu. Studiju laikā strādājot par redaktora asistentu žurnālā “Foto Kvartāls”, Toms Harjo sāka režisēt, filmēt un montēt īsfilmas par Latvijas māksliniekiem, kas darbojas ar fotogrāfiju.
2018. gadā viņš kļuva par Open kim? Call ieguvēju, un drīz sekoja viņa pirmā personālizstāde “Patiesībā” “kim?” laikmetīgajā mākslas centrā.
Līdz šim Harjo bijušas vairākas personālizstādes un grupu izstādēs. Nozīmīgākās no tām - Rīgā “kim?” laikmetīgajā mākslas centrā (“Patiesībā” 2018 ), VV fonda rīkotā izstāde Pāvilostā (''Aicinājums'', 2019), Parīzē (JCE biennāle, 2017) un Lisabonā (Parallel Intersection, 2017). Kopš 2018. gada septembra Toms Harjo studē aktiermeistarību režisora Alvja Hermaņa vadītajā kursā (Latvijas Kultūras akadēmija).
Artors Jesuss Inkere

Artors Jesuss Inkere

Artors Jesuss Inkere (Artor Jesus Inkerö, 1989) ir mākslinieks/ce, kas strādā ar kustīgo attēlu un fotogrāfiju, šobrīd dzīvo un strādā Helsinkos un Amsterdamā. Sava ilggadējā “holistiskā ķermeņa projekta” ietvaros mākslinieks/ce mēģina savu paštēlu padarīt par mūsdienu maskulinitātes klišeju. Pārņemot un pielāgojot sev visdažādākos maskulinitātes kodus, Inkere radoši aplūko jautājumus, kas saistīti ar kontroli, varu, drošību un privilēģijām. Absolvējis/usi Helsinku Mākslas akadēmiju, šobrīd studē Karaliskajā Mākslas akadēmijā Amsterdamā. Viņa/s darbi iekļauti izstādēs Ņujorkas Jaunajā muzejā, Šarlotenborgas Mākslas muzejā Kopenhāgenā, galerijā SALTS Šveicē, kā arī laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Helsinkos.
Jodi (Joana Hēmskerka & Dirks Pāsmans)

Jodi (Joana Hēmskerka & Dirks Pāsmans)

Jodi ir radošais duets, kurā darbojas Joana Hērmskerka (Joan Heemskerk, 1968) un Dirks Pāsmans (Dirks Pāsmans, 1965). Jodi tiek uzskatīti par tīmekļa mākslas pionieriem. Kopš deviņdesmito gadu vidus Jodi veido emocionāli satricinošus mākslas darbus, kas secē attiecības starp datoriem un to lietotājiem. Viņi rotaļīgi apspēlē videospēļu (Wolfenstein 3D, Max Payne) kodus un tīmekļa nerakstītos noteikumus. Jodi ar humoru raugās uz mašīnām, apsēstību ar tīkliem un gīkiem (cilvēkiem, kas apsēsti ar kādu noteiktu tēmu un mēdz būt sociāli neveikli).
Sveins Fannars Juhanssons

Sveins Fannars Juhanssons

Sveins Fannars Juhanssons (Sveinn Fannar Jóhannsson, 1977) dzīvo un strādā Oslo. Mākslā viņš pievērsies fotogrāfijai, skulptūrai, kuratora un izdevēja darbībai. Viņš beidzis Mākslas akadēmiju Leipcigā (2009). Pēdējos gados mākslinieks savos projektos strādā pie dažādām tēmām, kur lietojamība pretstatīta nīcībai, tomēr atspoguļojot patērnieciskuma estētiku un tehniskos pārpratumus. Viņa darbi piedāvā alternatīvu skatījumu uz apkārtni, to dzinulis ir ikdienas dzīves, mākslas priekšmeta un konteksta mijiedarbe un plūstošās attiecības, un viņš bieži vienā un tajā pašā darbā savieno dažādus medijus un materiālus. Kā platformu savām mākslas grāmatām Johansons vada nelielu izdevniecību Multinational Enterprises.
Īvī Johova

Īvī Johova

Īvī Johova (Evy Jokhova) ir māksliniece, kas šobrīd dzīvo un strādā Lisabonā, Londonā un Vīnē. Ieguvusi maģistra grādu politikas komunikācijā Goldsmita koledžā, maģistra grādu mākslā Karaliskajā Mākslas koledžā, kā arī bakalaura grādu mākslā Senmārtina koledžā. Johova saņēmusi virkni apbalvojumu, tostarp Mākslas padomes Individuālo grantu godalgu, Karaliskās akadēmijas mācību stipendiju, Karaliskās Britu tēlnieku apvienības balvu- stipendiju, Vīnes Kultūras fonda un Amsterdamas Kultūras fonda grantu. Personālizstāžu vidū minamas: “Es darbojos starp šīm līnijām”, galerija Foco, Lisabona (2019); “Akmeņu smaguma nospiestā”, galerija Lily Brooke, Londona; “Es dejoju tev, mana celtne”, galerija l’etrangere, Londona (abas 2018); “Rituāla veidols”, Vīnes Belvederes muzeja un organizācijas sound:frame pasūtījums, Vīne, Austrija (2017); “Slieties kā tornim fragmentētā stāvoklī”, izstāžu cikls Passen-gers, Londona, Apvienotā Karaliste (2017); Staccato, platforma Marcelle Joseph Projects, Apvienotā Karaliste (2016).
Marena Dagnija Jūella

Marena Dagnija Jūella

Marena Dagnija Jūella (Maren Dagny Juell, 1976) strādā ar kustīgo attēlu, VR un skulpturālām instalācijām. Māksliniece ieguvusi maģistra grādu Čelsijas Mākslas koledžā Londonā un patlaban dzīvo Norvēģijā. Norvēģijā viņa piedalījusies daudzās izstādēs, viņas personālizstādes notikušas Atelier Nord Oslo, Trafo Kunsthall, Trøndelag Senter For Samtidskunst, Akershus Kunstnersenter, Podium Oslo. Grupu izstādes – Astrupa Fērnlija Modernās mākslas muzejā un Stavangeras Mākslas muzejā, kā arī citur. Marenas darbi rādīti starptautiski, tai skaitā Austrālijas Video biennālē Melburnā.
Marena kopā ar Līvu Tandrevoldu Eriksenu vada mākslas telpu SHE WILL Ski Norvēģijā.
Flo Kasearu

Flo Kasearu

Flo Kasearu (1985) ir māksliniece no Tallinas, Igaunijas. Viņa ir studējusi glezniecību (2004–2008) un fotomākslu (2008–2013) Igaunijas mākslas akadēmijā. No 2006. līdz 2007. gadam bija apmaiņas studente Rebekas Hornas studijā, Berlīnes Mākslas universitātē, kur sāka nodarboties ar performancēm un video mākslu. Savās agrīnajās performancēs Kasearu pievērsās tādām tēmām kā tradīcijas, nacionālā identitāte un mākslas skolu akadēmiskā vide. Viņas turpmākie projekti bija saistīti ar vietējiem politiskajiem un ideoloģiskajiem kontekstiem, bieži strādājot un izstādoties ārpus baltā kuba galerijas formāta. Kasearu ir izstādījusi savus darbus dažādās publiskajās telpās, ieskaitot pašas mājās Tallinā – tās viņa pārveidoja par mājas muzeju (Flo Kasearu mājas muzejs, 2013 – turpinās). 2012. gadā Kasearu saņēma Kēlera balvu, kas ir nozīmīgākā Igaunijas laikmetīgās mākslas balva.
Ode de Korta

Ode de Korta

Ode de Korta (Ode de Kort, 1992) dzīvo un strādā Antverpenē Beļģijā. “O” un “U” Odes de Kortas radošajā darbībā nav vienkārši burti – tie ir pastāvīgi sadarbības partneri un biedri domāšanā, vingrinājumos un izpausmē. Vingrinājumu ceļā šīs rakstu zīmes raisa (tipo)grafiskus, performatīvus un lingvistiskus jautājumus. De Kortas māksla ir plūstoša pārvietošanās starp fotogrāfiju, instalāciju, video, performanci un tekstu, pārbaudot veidus, kā tiek radīta un izdzēsta jēga, un mainot attiecības starp valodu un patības būvēšanu.

Ode de Korta ieguvusi bakalaura grādu (2010–2013) un maģistra grādu (2013–2015) fotogrāfijā Karaliskajā Mākslas koledžā Ģentē. Jaunāko izstāžu vidū minamas: personālizstāde UU TWOO kultūras centrā De Brakke Grond, Amsterdama (Nīderlande), personālizstāde TWOO UU galerijā SpazioA, Pistoija (Itālija), Presque Rien galerijā Geukens & De Vil, Antverpene (Beļģija), “Līcis pa vidu” kultūrtelpā De Warande, Turnhauta (Beļģija) un La Lama di Procopio vizuālās mākslas laboratorijā Dolomiti Contemporanee, Kaso (Itālija).
Margita Lehmusa

Margita Lehmusa

Margita Lehmusa (Margit Lõhmus, 1985) ir māksliniece, kas dzīvo un strādā Tartu, Igaunijā. Viņa lielākoties strādā ar video un fotogrāfiju, dažkārt pievēršoties arī instalācijām, glezniecībai un literatūrai. Studējusi glezniecību Tartu Universitātē, Igaunijas Mākslas akadēmijā un, kā apmaiņas studente – arī Austrumlondonas universitātē. Margitas Lehmusas maģistra darbs Igaunijas Mākslas akadēmijā bija videodarbu cikls ar nosaukumu “Mīlestības istaba”, un tas vēlāk kalpoja par pamatu vairākām personālizstādēm. Mākslinieces darbi ir ambivalenti, tajos bieži attēlota viņa pati, un tie šķietami vēsta par viņu, taču patiesībā tie apcer skatītāja vuārista dabu. Fotogrāfijas netiek īpaši plānotas, tās top konkrētajā brīdī. 2019. gadā iznāca viņas pirmais stāstu krājums “Sterne”.
Toms Lavleiss

Toms Lavleiss

Toms Lavleiss (Tom Lovelace, 1981) ir mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Londonā. Savā radošajā darbībā Lavleiss apvieno fotogrāfiju, tēlniecību un performances mākslu. Galvenās viņa pētījumu un vizuālo meklējumu tēmas ietver fotogrāfijas vēsturi un sadarbošanās aspektus tajā, minimālisma lomu laikmetīgajā vizuālajā kultūrā un ikdienas semantiku. Lavleisa darbos tiek pētīti ikdienas ainavā sastopamie materiāli, procesi un dažādās vēstures; viņa mākslas pamatā ir iejaukšanās neievērojamajā un tā iztraucēšana.

Jaunāko izstāžu vidū minamas: “Maskējusies patiesība”, projekts GESTE (Parīze, 2019), “Tagadnes forma”, galerija Materia (Roma, 2019), “Intervāls”, galerija Flowers (Londona, 2019), “Žilbinošā vieta”, Jorkšīras skulptūru parks (2017), “Uz klāja”, mākslas telpa Crispr (Bogota, 2017), Paris Photo, izstāžu zāle Grand Palais (2016), “Pamats”, Jaunās mākslas centrs (Solsberija, 2015), “Vēziens”, Viktorijas un Alberta muzejs (Londona, 2014) un “Šeit sākas darbs”, galerija Son (Londona, 2012).

Lavleiss ir pasniedzējs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Viņš studējis fotogrāfiju Bornmutas Mākslas universitātē, kur ieguvis bakalaura grādu ar izcilību; vēlāk studējis mākslas zinātni un kuratorzinības Londonas universitātes Goldsmita koledžā.
Foto: Nina Manandhar
Silians Ma

Silians Ma

Mākslinieks Silians Ma (Siliang Ma, 1979) šobrīd dzīvo Pekinā. Studējis fotogrāfiju Londonas Karaliskajā mākslas koledžā. Viņa prakse ietver fotogrāfiju, skaņu un instalāciju. Iedvesmojoties no gadiem ilgās pieredzes reklāmas fotogrāfijā, savā vizuālajā estētikā viņš pēta retorikas un metaforu lietojumu, kā arī vizuālo konotāciju nestabilitāti. Fotogrāfijai viņa praksē ir paradoksāla nokrāsa, tā vienlaikus pierāda un atspēko autentiskumu. No vienas puses, tā vizualizē nojausmu par esības pieredzi. No otras puses, iejaucoties apziņai, tā tiek pakļauta manipulācijām un ierobežojumiem uz divdimensiju virsmas. Starp mākslinieka pēdējo gadu nozīmīgākajām izstādēm jāmin izstādes Helsinku fotogrāfijas festivālā (2019) un Czuna Laikmetīgās mākslas institūtā Seulā (2019).
Visvalds Morkevičs

Visvalds Morkevičs

Visvalds Morkevičs (Visvaldas Morkevičius, 1990) ir lietuviešu fotogrāfs un mediju mākslinieks, kura darbi atrodas starp modes, dokumentālo un mākslas jomām. Viņu vizuāli interesē subkultūru scēna, ķermeniskās identitātes un urbānais dzīvesveids. Līdz šim Morkevičs kā fotogrāfs pārsvarā ir strādājis modes un reklāmas industrijā. Līdztekus tam, Morkevičs pievēršas individuālajiem projektiem un publicē grāmatas. 2015. gadā viņš publicēja savu pirmo grāmatu “Publiskie noslēpumi”. Tajā pašā gadā Mākslas grāmatu konkursā Lietuvas Kultūras ministrija piešķīra izdevumam apbalvojumu kategorijā “Mākslas un dokumentālā fotogrāfija”. Tā arī saņēma pirmo vietu Kauņas Foto festivālā. Morkeviča darbi ir iekļauti Lewben Art Foundation kolekcijā.
Kristina Õllek & Kert Viiart

Kristina Olleka & Kerts Vīarts

Kristina Olleka (Kristina Õllek, 1989) ir māksliniece no Tallinas, kura patlaban dzīvo Hāgā. Viņa strādā fotogrāfijas, video un instalācijas jomā, īpašu uzmanību veltot attēlošanas procesu, ģeoloģiskās matērijas un cilvēka veidotās vides izpētei. Olleku interesē pārbaudīt, kur ir robežas, aiz kurām attēls un telpa vairs nevar būt redzami un izmantojami, sevišķi tagad, kad tehnoloģijas strauji attīstās un ir izteikti manipulatīvas. Viņas darbi bieži vien ir saistīti ar konkrētu vietu, un tajos analizēta izstāžu rīkošanas vieta un formāts, pārvērtējot instalāciju izstādīšanu un politiku gan no vēsturiskā muzeja, gan tiešsaistes telpas un nākotnes arheoloģijas viedokļa. Viņa bijusi divkārša Igaunijas Mākslas akadēmijas Jaunā mākslinieka balvas ieguvēja (BA 2013, MA 2016), un nesen saņēma ArtProof grantu Foto Tallinn mākslas gadatirgū (2019). Pēdējos gados Olleka ar saviem darbiem piedalījusies dažādās starptautiskās grupu un solo izstādēs Igaunijā un ārvalstīs.

Kerts Vīarts (Kert Viiart, 1989) ir grafiskais dizainers un mākslinieks no Tallinas, bet patlaban viņš dzīvo Hāgā. Viņš šobrīd absolvē maģistra studijas Karaliskās Mākslas akadēmijas Nelineāro naratīvu nodaļā Hāgā. Mākslā Vīarts pēta tehnoloģiju attīstības ietekmi uz vizuālo valodu, izsekojot ikdienišķu priekšmetu un vides attiecībām ar to virtuālajiem attēliem. Patlaban viņš analizē pēcnāves stāvokļus un plastmasas laikmetu, mēģinot izpētīt plastmasas kā materiāla un instrumenta, un artefakta izmantošanas un eksponēšanas ietekmi arheoloģijas metodoloģijā.

Kristina Olleka & Kerts Vīarts ir dzīvesbiedri un strādā kopā kopš 2009. gada. Viņu pirmais kopdarbs bija izstādes projekts exhibit_onscroll (2016–2017), tiešsaistes izstādē Instagram lietotnē, kam sekoja dubultizstāde You Know You’ve Become Part of the View (“Tu saproti, ka esi kļuvis par daļu no skata”) 2017. gadā Hobusepea galerijā.
Ingrīda Pičukāne

Ingrīda Pičukāne

Ingrīda Pičukāne (1978) ir māksliniece-feministe, kura savā mākslā pievēršas sievietes skatījuma analīzei. Viņu interesē ikdiena un sieviešu stāsti – personīgās vēstures, kas bieži ir noklusētas. Pičukāne ir ieguvusi maģistra grādus Igaunijas Mākslas akadēmijas Animācijas nodaļā un Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Kopš 2007. gada viņas komiksi regulāri tiek publicēti komiksu antoloģijās “š!”, kā arī iekļauti komiksu izstādēs ārvalstīs. Māksliniece ir veidojusi dizainu Janas Kukaines grāmatai “Daiļās mātes” un ilustrācijas izdevniecības “Liels un mazs bērnu” grāmatām. Ingrīda ir pašizdotā žurnāla jeb zīna “Samanta” (pirmais numurs iznāca 2017. gadā) redaktore un māksliniece. Vairākkārt piedalījusies laikmetīgās mākslas festivālā SURVIVAL KIT.
Katerina Ranū

Katerina Ranū

Katerina Ranū (Catherine Rannou) ir arhitekte un multimediju māksliniece. Viņas ekspedīcijās, konstrukcijās un instalācijās tiek pētīti jautājumi par apkārtējo vidi, kā arī dabisku un urbānu teritoriju kolonizāciju. No apkārtējās ainavas ievāktiem materiāliem izgatavotas konstrukcijas, kā arī pašveidojošas konstrukcijas sniedz alternatīvu priekšstatu par to, kā iespējams apdzīvot telpu. Izmantojot digitālajai korespondencei paredzētu protokolu, viņa veido nepārtraukti atjauninātu kartogrāfiju sevis apmeklētajām ainavām, un tā vienlaikus ir gan loģistiski precīza, gan fiktīva.
Tuomo Rainio

Tuomo Rainio

Tuomo Rainio (1983) ir mākslinieks, kas dzīvo Helsinkos un strādā par mākslas un tehnoloģiju pasniedzēju Helsinku Uniarts Tēlotājmākslas akadēmijā. Viņa mākslas darbos uzmanības centrā vienmēr ir medija, kā arī satura transformācijas un pārejas. Rainio strādā ar plašu lēcu arsenālu un veido dzīvas mediju performances. Savos pēdējā laika projektos Rainio īpaši interesē starpposms starp digitālo fotogrāfiju un programmēšanu, kur viņa galvenais izpētes objekts ir attēlu ontoloģija un konceptu, koda un attēlu savstarpējās pārveides. Viņa darbi iekļauti dažādās grupu izstādēs, piemēram, Mutations II (Mutācijas II) (Maison Européenne de la photo, Berlinische Galerie un Palazzo delle Esposizioni Romā), Alice in Wonderland (“Alise Brīnumzemē”) (ECCO), Dream Machine (Sapņu mašīna) (MAC Niteroi), Image and After (Attēls un pēc tam) (Laikmetīgās mākslas muzejs Kiasmā) un Grey Matters (Pelēkās matērijas) (Somu Fotogrāfijas muzejs).
Mārtiņš Ratniks

Mārtiņš Ratniks

Mārtiņš Ratniks (1975) strādā audiovizuālas performances, instalācijas un video mākslas jomās. Studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Viņš ir jauno mediju kultūras centra “RIXC” biedrs. Kopš 1998. gada – mākslinieku grupas F5 (Famous Five) dalībnieks. F5 sastāvā piedalījies vairākās starptautiski nozīmīgās izstādēs, tostarp pārstāvējis Latviju 25. Sanpaulu biennālē (2002), 51. Venēcijas biennālē (2005). Jau vairāk nekā desmit gadus sadarbojas ar grupu Clausthome, veidojot audivizuālas performances. Šobrīd Mārtiņš Ratniks ir mediju mākslas un grafikas dizaina pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā.
Džoudi Rouza

Džoudi Rouza

Džoudi Rouza (Jodi Rose) kopš 2002. gada apceļo pasauli, veidojot Dziedošos tiltus – konceptuālu skaņasdarbu, kurā tiltu vantis izmantotas kā globāla mēroga mūzikas instrumenti. Džoudi sadarbojas ar inženieriem, arhitektiem, programmatūru izstrādātājiem un mūziķiem ar mērķi savienot vispasaules tiltu skaņas vienotā tiešraides Globālās tiltu simfonijas tīklā; viņa arī apraksta šī donkihotiskā filozofiskā ceļojuma piezīmes savā Ceļojumu dienasgrāmatā, kas saņēmusi apbalvojumus. Viņa ir viena no projekta T.R.A.C.E.S (Transkulturālo pētījumu apmaiņas cikla) dibinātājiem un kuratoriem, darbojas projektā arī kā redaktore.
Jānuss Samma

Jānuss Samma

Jānuss Samma (Jaanus Samma, 1982) ir mākslinieks no Tallinas, Igaunijas. Studējis grafiku un vizuālo mākslu Igaunijas Mākslas akadēmijā, Tallinā. Viņš strādā ar fotogrāfiju, instalācijām un video, kuru uzmanības centrā ir urbānās vides studijas un mūsu subjektīvā pieredze par to. Gadu gaitā Sammas interese un pētniecība arvien vairāk tiek vērsta uz dzimumu līdztiesības studijām un vīriešu seksualitātes attēlošanu. Izpētot, kā šos jautājumus var apspriest un attēlot mākslā, Samma apvieno savu izpētes darbu – intervijas un arhīvu pētījumus – ar subjektīvi māksliniecisko praksi, kas balstīta uz mākslinieka atradumiem. 2013. gadā Samma saņēma Igaunijas Laikmetīgā mākslas muzeja rīkoto Kēlera balvu un 2015. gadā pārstāvēja Igauniju 56. Venēcijas mākslas biennālē.
Foto: Libor Galia
Joachim Schmid

Joahims Šmits

Joahims Šmits (Joachim Schmid, 1955) ir Berlīnē rezidējošs mākslinieks, kurš strādā ar atrastām fotogrāfijām. No 1976. līdz 1981. gadam studējis vizuālo komunikāciju Fachhochschule für Gestaltung Schwäbisch Gmünd un Berlīnes Mākslas universitātē. Uzsāka savu karjeru kā neatkarīgs rakstnieks un izdeva fotogrāfijai veltītu žurnālu Fotokritik. Sākot no 1987. gada, Šmits pievērsās mākslai, galvenokārt izmantojot atrastās fotogrāfijas un publiskos attēlus. Tajā laikā viņam jau bija plaša kolekcija ar attēliem, kas galvenokārt bija iegūti krāmu tirgos, no kuriem viņš izstrādāja savus agrīnos darbus. Šmita fokuss uz jau esošiem attēliem atspoguļo viņa interesi par fotogrāfiju kā plaši izplatītu un visuresošu sociālo un estētisko mediju, kas parādās visās sabiedriskās un privātās dzīves jomās. Mākslinieka darbi glabājas daudzu nozīmīgu starptautisku institūciju kolekcijās.
Semiconductor (Ruta Džarmena un Džo Gerharts)

Semiconductor (Ruta Džarmena un Džo Gerharts)

Semiconductor ir Lielbritānijas mākslinieku duets, kurā darbojas Ruta Džarmena (Ruth Jarman, 1973) un Džo Gerharts (Joe Gerhardt, 1972). Vairāk nekā divdesmit darbības gadu laikā viņi izpelnījušies ievērību ar lielu skaitu inovatīvu darbu, kas pēta mūsu pasaules materiālo dabu un to, kā zinātne un tehnoloģijas mums to palīdz piedzīvot. Viņi ieņem unikālu lomu mākslas pasaulē, filozofiski aizraujošā ceļā sapludinot eksperimentālas kustīgo attēlu radīšanas metodes, zinātniskus pētījumus un digitālās tehnoloģijas.

Semiconductor darbu centrā atrodas cilvēka pieredze fiziskajā pasaulē; caur tiem mēs palūkojamies viņpus ikdienā sastopamās stingās, statiskās matērijas, kas ieslēgta cilvēka uztveres robežās. Ar tehnoloģiju palīdzību pārvarot fiziskos ierobežojumus un izplešot redzi, dzirdi, laiku un mērogu, Semiconductor rada pirmajā personā izdzīvojamu pieredzi. Piedzīvotais atceļ mūsu parastos pieņēmumus par realitāti un mudina doties tālāk par sevis nospraustajiem robežpunktiem telpā un laikā, lai pieredzētu vietas, kas atrodas pastāvīgā pārmaiņu stāvoklī. Šajos mākslas darbos grandiozais tiek pārtulkots laikmetīgā valodā, un tie vienlaikus valdzina un raisa pazemības sajūtu.
Eva Stenram

Eva Stenrama

Eva Stenrama (Eva Stenram, 1976) dzimusi Zviedrijā, dzīvo Berlīnē, un viņas darbos fotogrāfijas arhīvi izmantoti gan kā iedvesmas avots, gan arī kā jēlmateriālu krātuve, no kuriem radīt jaunus darbus. Materiāls tiek pieklusināts un pārveidots, un fotogrāfijas sākotnējās funkcijas anulētas vai sabotētas. Viņas visnesenākā personālizstāde New Meridians (“Jaunie meridiāni”) bija apskatāma 2019. gadā Berlīnes Literaturhaus. Citas svarīgas izstādes bijušas Golden Sunset (“Zeltainais saulriets”) Moderna Museet Stokholmā 2017. gadā, Bodyfiction (“Ķermeņa fikcija”), vadošā izstāde Eiropas 2019. gada fotomēneša programmā un Home Sweet Home (“Mājas, mīļās mājas”) 2019. gada Rencontres d’Arles Francijā. 2020. gadā viņas darbus var aplūkot izstādē A Handful of Dust (“Sauja pīšļu”) Ryerson Image Centre Toronto un Biennale für Aktuelle Fotografie Ludvigshāfenā, Manheimā un Heidelbergā. Nesen Apvienotās Karalistes Karaliskā fotogrāfijas biedrība viņu izraudzīja par vienu no 100 varonēm laikmetīgajā globālajā fotogrāfijā. Stenrama beigusi Londonas Karaliskās Mākslas koledžas Fotogrāfijas nodaļu.
Andrejs Strokins

Andrejs Strokins

Andrejs Strokins (1984) ir fotogrāfs, kas dzīvo un strādā Rīgā. Darbojas dažādos dokumentālās fotogrāfijas laukos, kā arī izmanto vernakulāro fotogrāfiju un atrastus attēlu arhīvus. Piedalījies dažādās grupu izstādēs un veidojis personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs, to skaitā Baltijas paviljonā Venēcijas Arhitektūras biennālē (2016), festivālā Unseen Amsterdam (2016), kim? Laikmetīgās mākslas centrā (Rīga, 2017), Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā (2017), Rīgas Starptautiskajā Laikmetīgās mākslas biennālē (2018), laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit (2109). Saņēmis virkni godalgu, to skaitā Foam Talents balvu. Līdztekus personīgajiem projektiem Strokins nodarbojas ar komerciālo fotogrāfiju, lielākoties reportāžas un portretu žanrā.
Margit Lõhmus

Īu Susiraja

Īu Susiraja (Iiu Susiraja, 1975) ir māksliniece no Turku, Somijas, kura veido īpatnējas, asprātīgas fotogrāfijas un video. Viņas darbus, kuros viņa izmanto sevi kā modeli, var uzlūkot kā provokatīvu performanču kolekciju. Viņa spēlējas ar ēdienu, izdomā jokainus lietojumus dažādiem ikdienas objektiem un apšauba ierobežojošos skaistuma ideālus. Susirajai ir Somijas Mākslas akadēmijas izglītība tekstila dizainā un fotogrāfijā. Viņas darbi ir iekļauti pastāvīgajās kolekcijās vairākās somu un starptautiskās institūcijās, ieskaitot Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma, Helsinku Mākslas muzejā – HAM un Somijas Fotogrāfijas muzejā Helsinkos, Gēteburgas Mākslas muzejā, Stavangeras Mākslas muzejā un Rubell ģimenes muzejā Maiami. 2019. gadā Īu Susirajai bija plaša personālizstāde “Sausais prieks” Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma, kurā bija iekļauti gan viņas agrīnie, gan nesen tapušie darbi.
Emilija Škarnulytė

Emilija Škarnulīte

Emilija Škarnulīte (Emilija Škarnulytė, 1987) ir māksliniece un kinematogrāfiste, kas dzīvo un strādā Berlīnē un Trumsē. Darbojoties starpzonā starp fikciju un dokumentalitāti, viņa vispirmām kārtām pievērsusies dziļajam laikam, sākot ar kosmisko un ģeoloģisko un beidzot ar ekoloģisko un politisko. Sarunās un sadarbībā ar zinātniekiem un tehnologiem Škarnulīte izseko Lietuvas kodolelektrostacijas demontāžai, kā arī pēta Super-Kamiokande Neutrino observatorijas, Antivielas fabrikas, Lielā Hadronu paātrinātāja, Dugas radara un Aukstā kara zemūdens bāzes darbību. Neitrīno uztvērēji un paātrinātāji sāk dzirksteļot un darboties, postcilvēcisku sugu pārstāvji peld pa zemūdens tuneļiem virs polārā loka un lodā pa tektoniskajām pārbīdes šuvēm Tuvo Austrumu tuksnesī. Mākslinieces nesenās izstādes bijušas Hyperobjects (“Hiperobjekti”) Ballroom Marfa Teksasā, Moving Stones (“Kustīgie akmeņi”) Kadist Art Foundation Parīzē; 95% of the Universe is Missing (“95% Visuma pazuduši”) Science Gallery Londonā un Pirmajā Rīgas Laikmetīgās mākslas biennālē; nesen saņemts arī pasūtījums Bold Tendencies Londonā, kā arī notikusi personālizstāde Künstlerhaus Bethanien Berlīnē. Saņēmusi Future Generation Art Prize 2019, Škarnulīte pārstāvēja Lietuvu XXII Milānas triennālē un saņēma pasūtījumu Pirmajai Toronto Mākslas biennālei.

Škarnulītes filmas rādītas Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā; Pompidū centrā, Mumok, Serpentīna galerijā Londonā, Venēcijas Arhitektūras biennāles Baltijas paviljonā, Vaitčapelas galerijā Londonā un Starptautiskajā īsfilmu festivālā OBERHAUSEN. 2018. gadā viņa piedalījās Berlinale Talents. Viņa ir Polar Film Lab dibinātāja un patlaban ir viena no tās vadītājām – tas ir analogo filmu veidošanas kolektīvs Trumsē Norvēģijā.
Foto: Monika Penkute
Diāna Tamane

Diāna Tamane

Diāna Tamane (1986) ir dzimusi Rīgā, bet pašlaik dzīvo un strādā Tartu, Igaunijā. Viņas darbu pamatā ir personīgie stāsti, kas veidojas, apvienojot un kolekcionējot kā savu, tā arī tuvinieku ikdienas pieredzi, iespaidus, paradumus un atmiņas. Šīm antropoloģiskajām darbībām visbiežāk tiek izmantota foto un video kamera, dokumentējot stāstā iesaistītos varoņus un viņu apdzīvoto telpu. Par vairāku projektu izejmateriālu kļūst arī vernakulārā fotogrāfija un memorabilijas jeb piemiņlietas. Ģimenes albumi, dokumenti un privātā korespondence mākslinieces darbos transformējas par katalizatoru, ļaujot atklāt ne tikai aizkustinošus autobiogrāfiskus stāstus, bet arī trāpīgus sabiedrības un nesenās vēstures portretējumus. 2018. gadā Tamane ieguva “Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018” konkursa “Meklējam jauno fotogrāfijā!” galveno balvu.
Rvīns Varde

Rvīns Varde

Rvīns Varde (1985) ir interneta žurnāla Satori.lv autors, žurnāla “Rīgas Laiks” slejas autors un šifrētājs, rakstījis arī tādiem izdevumiem kā “Benji Knewman” un “Domuzīme”. Pērn nācis klajā viņa debijas īsprozas krājums “Kas te notiek” (izdevniecība “Diena”). Brīvo laiku velta putnu fotografēšanai, kurā tiecas nevis iemūžināt pēc iespējas vairāk sugu, bet gan paplašināt dabas fotogrāfijas definējumu un redzējumu.
Saana Wang

Sāna Vanga

Sāna Vanga (Saana Wang, 1979) ir somu māksliniece. Ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijas programmā Helsinku Ālto universitātē Somijā, bakalaura grādu Gerita Ritvelda akadēmijā Nīderlandē, studējusi arī Vizuālās mākslas skolā Ņujorkā. Vangas fotogrāfijas un videodarbi iekļauti izstāžu programmās dažādās Eiropas galerijās un festivālos, to vidū Somijas Fotogrāfijas muzejā (Helsinki, Somija), Nacionālajā Fotogrāfijas muzejā (Kopenhāgena, Dānija), Aperture fondā (Ņujorka, ASV), Elizejas muzejā (Lozanna, Šveice), Skandināvijas namā (Ņujorka, ASV), festivālā Rencontres d’Arles Photographie (Arla, Francija), Nacionālās bibliotēkas Astora zālē (Ņujorka, ASV, 2013). Viņas darbi publicēti daudzos žurnālos un laikrakstos, to skatā The New York Times, Modern Painters, Photography-Now, Regeneration 2. Vanga saņēmusi Somijas Kultūras fonda, ASV Prezidenta stipendiju fonda un Somijas Mākslas padomes grantus un stipendiju.
Jeremy Wood

Džeremijs Vuds

Džeremijs Vuds (Jeremy Wood) ir mākslinieks un kartogrāfs. Viņš pirmais ieviesa zīmēšanu ar GPS tehnoloģijas palīdzību ar mērķi noskaidrot plašās iespējas, ko paver digitāla sekošana savai personīgajai kartogrāfijai. Vuda specializācija ir publiski mākslasdarbi un pasūtījuma darbi ar oriģinālu pieeju noteiktas vietas lasījumam un aprakstam. Viņa darbi iekļauti starptautiskās izstādēs, kā arī Londonas Transporta muzeja, Viktorijas un Alberta muzeja un Londonas Mākslas universitātes pastāvīgajās kolekcijās.