IZGLĪTĪBAS PROGRAMMAS DALĪBNIEKI

Līna Birzaka-Priekule (1990) ir izstāžu kuratore un mākslas pētniece. Studējusi itāļu valodu un kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā, beigusi mākslas vēstures maģistrantūras studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, šobrīd studē doktorantūrā. Kopš 2016. gada ir kuratore Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” un veido laikmetīgās mākslas izstādes tās Radošajā darbnīcā. Regulāri publicējas vadošajos Latvijas kultūras un mākslas medijos. Viena no radio raidījuma “Mākslas vingrošana – sarunas par vizuālo” veidotājām. Kopš 2019. gada ir Purvīša balvas ekspertu komisijas vadītāja.

Jonass Bīhels (Jonas Büchel, 1965) dzimis 60. gadu vidus vasaras svelmē, dzīves un prieka dizaina modeļus apguvis vecāku plānošanas birojā un industriālā Rūras apgabala mazpilsētā Vācijā: rūpniecība, raktuves, 'bezgalīgā pilsēta”, futbols ar spēcīgu emocionālo saikni starp cilvēkiem un viņu industriālo vidi. Studējis fotogrāfiju un dizainu, kā arī sociālo darbu, sociālo plānošanu un kultūras menedžmentu. 25 gadus strādājis dizaina, sociālajā un kultūras jomā un praktizējis radošo urbānismu teju visos Eiropas reģionos. Pēdējos 15 gadus koncentrējas uz Vāciju, Horvātiju, Somiju un Baltijas valstīm, īpaši Latviju. Radošais fokuss: emocijas, telpa un laiks – indivīds un tā grupas. Radošie instrumenti: kopienas attīstība, moderēšana un mediēšana, urbānisms, apkārtējās vides uztvere, fotogrāfija. Bīhela dzīves un darba galvenie elementi ir novērošana un analīze, indivīda un sociālās brīvības veicināšana.

Kšištofs Candrovičs (Krzysztof Candrowicz, 1979) ir starpdisciplinārs kurators, radošais direktors, projektu vadītājs un koordinators. Lodzas fotofestivāla (Polija) un Vizuālās izglītības fonda līdzdibinātājs un biedrs. 2013. gadā kļuvis par Hamburgas Fotogrāfijas triennāles radošo direktoru un kopš 2018. gada ir Ci.CLO biennāles (Porto, Portugāle) kurators. Starptautiskā līmenī Kšištofs strādā kā vieskurators un vieslektors daudzās organizācijās, muzejos, skolās un festivālos Eiropā un visā pasaulē. Viņš ir bijis dažādu projektu un mākslas balvu žūrijas loceklis; to vidū ir Rencontres d’Arles Discovery balva (Arla, Francija), Hasselblad balva, Deutsche Börse fotogrāfijas fonda balva, (Londona, Lielbritānija), Historical Book balva un Author Book balva (Arla, Francija), Syngenta Photography balva (Bāzele, Šveice), Prix Pictet (Londona, Lielbritānija) un Roberta Kapas balva (Ungārija). Kopš 2001. gada Kšištofs Candrovičs kā eksperts strādājis vairāk nekā simts festivālos un portfolio skatēs visā pasaulē. Līdzās savam pamatdarbam viņš aktīvi darbojas arī zinātnes, politikas un radošo industriju jomā. Viņš ir uzstājies Eiropas Kultūras forumā – Forum d’Avignon, TEDx un Džordža Īstmena muzejā (Ročestera, Ņujorka).

Atis Egliņš-Eglītis (1984) Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadītājs. Galvenā pieredze iegūta publiskajā pārvaldē, vadot dažādus projektus un iniciatīvas. Bijis Liepājas Universitātes Projektu daļas vadītājs, vadījis arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Liepājas biznesa inkubatoru. Vadījis jauno mediju mākslas attīstības projektus, starptautiskus kultūras projektus Liepājas pašvaldībā. Dibinājis Liepājas radošo industriju klasteri. Starptautiskas zinātniskās publikācijas par radošu pilsētu attīstību, radošiem kvartāliem, jaunuzņēmēju ekosistēmām un iedzīvotāju iesaisti vietu attīstībā.

Ulrika Ferma, PhD (Ulrika Ferm, 1972) ir māksliniece un profesore Helsinku Mākslas universitātē. Viņas projekti bieži ir saistīti ar konkrēto norises vietu, tiem raksturīga padziļināta pētnieciska pieeja un vēsturiskas un sociālpolitiskas tēmas. Pamatā viņa strādā fotogrāfijas un instalāciju žanrā. Ferma ir dalībniece Vāsas mākslinieku kolektīvā Platform, kas nodarbojas ar performanci un citām radošām disciplīnām, kuras saistītas ar konkrēto norises vietu un situāciju. Fermai ir plaša kuratores un organizatoriskā darba pieredze, un viņa saņēmusi virkni nozīmīgu stipendiju, apbalvojumu un nomināciju.

Santa France (1993) ir latviešu digitālā māksliniece, kuras darbība lielākoties ir saistīta ar 3D programmatūras piedāvātajām iespējām un to lietojumu web kolāžu, video, animētu GIF attēlu un digitālo ilustrāciju veidošanā. Viņas kompozīcijām raksturīgā hiperreālistiski sterilā vide un kontrastējošie organiskie un cilvēka radītie objekti ne tikai atmasko to veidošanā izmantotās programmatūras vizuālās valodas īpatnības, bet arī vēsta par mūsdienu eksistences problēmām — digitālo kultūru, pašrefleksiju, nostalģiju un vientulību, kas saistīta ar dzīvi tiešsaistē.

Īvī Johova (Evy Jokhova) ir māksliniece, kas šobrīd dzīvo un strādā Lisabonā, Londonā un Vīnē. Ieguvusi maģistra grādu politikas komunikācijā Goldsmita koledžā, maģistra grādu mākslā Karaliskajā Mākslas koledžā, kā arī bakalaura grādu mākslā Senmārtina koledžā. Johova saņēmusi virkni apbalvojumu, tostarp Mākslas padomes Individuālo grantu godalgu, Karaliskās akadēmijas mācību stipendiju, Karaliskās Britu tēlnieku apvienības balvu- stipendiju, Vīnes Kultūras fonda un Amsterdamas Kultūras fonda grantu. Personālizstāžu vidū minamas: “Es darbojos starp šīm līnijām”, galerija Foco, Lisabona (2019); “Akmeņu smaguma nospiestā”, galerija Lily Brooke, Londona; “Es dejoju tev, mana celtne”, galerija l’etrangere, Londona (abas 2018); “Rituāla veidols”, Vīnes Belvederes muzeja un organizācijas sound:frame pasūtījums, Vīne, Austrija (2017); “Slieties kā tornim fragmentētā stāvoklī”, izstāžu cikls Passen-gers, Londona, Apvienotā Karaliste (2017); Staccato, platforma Marcelle Joseph Projects, Apvienotā Karaliste (2016).

Liene Jurgelāne (1982) ir kuratore, kultūras pasākumu producente, mācību vadītāja un topošā antropoloģe. Vairāk nekā 10 gadus Liene veido formātus dažādām sarunām un mijiedarbībai starp cilvēkiem – radošas darbnīcas, seminārus, diskusijas, mākslas intervences, kultūras programmas, festivālus u.c. Savā darbībā Liene apvieno kultūras un izglītības jomas, strādājot vienlaicīgi gan radošo industriju, gan antidiskriminācijas un globālās izglītības jomā.

Liene vadījusi kultūras programmu Kaņepes kultūras centrā, ir viena no festivāla “Komēta” organizatorēm un Komētas akadēmijas kuratore, mākslinieku kolektīva Library of People izveidotāja un šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē, vadot new visions – organizāciju, kas nodrošina mācības, konsultācijas un veido pasākumus, kuri veicina kolektīvu līderību, taisnīgumu, dažādību un iekļaujošu darbavidi. Kopš 2019. gada Liene ir prestižās sociālo inovatoru programmas Echoing Green stipendiāte.

Ode de Korta (Ode de Kort, 1992) dzīvo un strādā Antverpenē Beļģijā. “O” un “U” Odes de Kortas radošajā darbībā nav vienkārši burti – tie ir pastāvīgi sadarbības partneri un biedri domāšanā, vingrinājumos un izpausmē. Vingrinājumu ceļā šīs rakstu zīmes raisa (tipo)grafiskus, performatīvus un lingvistiskus jautājumus. De Kortas māksla ir plūstoša pārvietošanās starp fotogrāfiju, instalāciju, video, performanci un tekstu, pārbaudot veidus, kā tiek radīta un izdzēsta jēga, un mainot attiecības starp valodu un patības būvēšanu. Ode de Korta ieguvusi bakalaura grādu (2010–2013) un maģistra grādu (2013–2015) fotogrāfijā Karaliskajā Mākslas koledžā Ģentē. Jaunāko izstāžu vidū minamas: personālizstāde UU TWOO kultūras centrā De Brakke Grond, Amsterdama (Nīderlande), personālizstāde TWOO UU galerijā SpazioA, Pistoija (Itālija), Presque Rien galerijā Geukens & De Vil, Antverpene (Beļģija), “Līcis pa vidu” kultūrtelpā De Warande, Turnhauta (Beļģija) un La Lama di Procopio vizuālās mākslas laboratorijā Dolomiti Contemporanee, Kaso (Itālija).

Gundega Laiviņa (1976) vada Latvijas Jaunā teātra institūtu, nevalstisku projektu organizāciju, kas ir aktīva laikmetīgās skatuves mākslas jomā. Kopš 2009. gada viņa ir Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus mākslinieciskā direktore. Gundega ir studējusi mūziku, kultūras teoriju un sociālo antropoloģiju. Vairākkārt bijusi Latvijas nacionālās ekspozīcijas kuratore Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē, 2018. gadā kuratoru grupā piedalījās Latvijas nacionālā paviljona „Kopā un atsevišķi” veidošanā Venēcijas Arhitektūras biennālē. No 2010. līdz 2014. gadam Gundega Laiviņa strādāja Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas mākslinieciskajā padomē, kur atbildēja par mākslas iniciatīvām publiskajā telpā un projektiem, kuru radīšanā un izrādīšanā piedalās ar mākslu profesionāli nesaistīti cilvēki.

Jonass Larsens, PhD (Jonas Larsen, 1972) ir mobilitātes un urbāno studiju profesors Roskildes Universitātē. Autors ievērojamam skaitam publikāciju, kas veltītas tūrisma fotogrāfijai, tūrismam un mobilitātei. Vairums viņa nesenāko rakstu pievēršas riteņbraukšanai pilsētā; šobrīd Larsens pēta skriešanai veltītus pasākumus, urbānos maratonus un sporta tūrismu.

Kadri Linda (Kadri Lind, 1990) ir profesionāli aizrāvusies ar pilsētām. Lindas akadēmisko pamatu veido pilsētvides studijas, pašmācības ceļā viņa ir apguvusi kuratores/producentes amatu un kopš 2013. gada ir arī lepna divu lolojumu māte: Linda radījusi ielu mākslas festivālu Stencibility un urbāno festivālu UIT. Lindu valdzina tas, kā cilvēki uztver un piedzīvo savu vidi, un viņa ir pārliecināta, ka ikvienam iedzīvotājam būtu jāiedibina personiskas attiecības ar pilsētu un ka tās ir iespējams veicināt ar īslaicīgiem, konkrētai vietai pieskaņotiem mākslas darbiem.
Photo: Ruudu Rahumaru

Toms Lavleiss (Tom Lovelace, 1981) ir mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Londonā. Savā radošajā darbībā Lavleiss apvieno fotogrāfiju, tēlniecību un performances mākslu. Galvenās viņa pētījumu un vizuālo meklējumu tēmas ietver fotogrāfijas vēsturi un sadarbošanās aspektus tajā, minimālisma lomu laikmetīgajā vizuālajā kultūrā un ikdienas semantiku. Lavleisa darbos tiek pētīti ikdienas ainavā sastopamie materiāli, procesi un dažādās vēstures; viņa mākslas pamatā ir iejaukšanās neievērojamajā un tā iztraucēšana.

Jaunāko izstāžu vidū minamas: “Maskējusies patiesība”, projekts GESTE (Parīze, 2019), “Tagadnes forma”, galerija Materia (Roma, 2019), “Intervāls”, galerija Flowers (Londona, 2019), “Žilbinošā vieta”, Jorkšīras skulptūru parks (2017), “Uz klāja”, mākslas telpa Crispr (Bogota, 2017), Paris Photo, izstāžu zāle Grand Palais (2016), “Pamats”, Jaunās mākslas centrs (Solsberija, 2015), “Vēziens”, Viktorijas un Alberta muzejs (Londona, 2014) un “Šeit sākas darbs”, galerija Son (Londona, 2012). Lavleiss ir pasniedzējs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Viņš studējis fotogrāfiju Bornmutas Mākslas universitātē, kur ieguvis bakalaura grādu ar izcilību; vēlāk studējis mākslas zinātni un kuratorzinības Londonas universitātes Goldsmita koledžā.
Foto: Nina Manandhar

Adams Mazurs, PhD (Adam, Mazur, 1977) – mākslas kritiķis, mākslas vēsturnieks un kurators. Viņa galvenās intereses ir laikmetīgā māksla un dokumentālā fotogrāfija. Mazurs ir žurnāla BLOK ( http://blokmagazine.com ) galvenais redaktors. Adams Mazurs nesen kā kopā ar Lukašu Gorčicu kūrējis izstādi par Centrāleiropas fotogrāmatām Krakovas Starptautiskajā Kultūras centrā un publicējis monogrāfiju Mutilated World. Histories of Photography in Central Europe 1838-2017 („Izkropļotā pasaule. Centrāleiropas fotogrāfijas vēstures 1838-2017“) (Universitas, Cracow 2019).

Evarts Melnalksnis (1989) mūzikas teātra dramaturga profesiju apguvis studijās Hamburgas Mūzikas un teātra akadēmijā, iegūstot DAAD (Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta) stipendiju. Guvis pieredzi dramaturģijas un režijas asistenta praksēs brutWien Vīnē, Rūras triennālē, Štutgartes operā un Berlīnes Valsts operā. Jauno mūzikas teātra profesionāļu programmas Musiktheater heute stipendijas ieguvējs (2016– 2018).

Kā dramaturgs strādājis pie izrādes Membra. Als ich im Sterben lag ar D. Bukstehūdes mūziku un pie pirmuzveduma Hamburgas Valsts operā “Jūrasežu nakts”, kur piedalījies arī kā dziedātājs. Teātra trupas KVADRIFRONS dibinātājs un dramaturgs trupas izrādēm “Pavasaris”, “Brīnuma skartie”, “Zvēri ir nemierīgi” ar D. Šostakoviča mūziku un “Vecmāmiņu valsts”. Kurators KVADRIFRONA piecu izstāžu ciklam Rīgas cirka ziloņu stallī. 2019. gada novembrī sadarbībā ar režisoru Klāvu Melli un KVADRIFRONU veidojis performatīvu un izklaidējošu izrādi Fake News! par dezinformācijas tēmu.

Marko de Mutīss, PhD (Marco de Mutiis, 1983) ir digitālā satura kurators Vintertūras fotomuzejā, kur viņš vada eksperimentālo izstāžu formātu un pētniecības laboratoriju Situations, kas pēta fotogrāfijas mainīgo lomu laikmetīgajā digitālajā un tīklveida kultūrā (Mutīss ir arī viens no laboratorijas kuratoriem). Viņa profesionālās darbības laukā ietilpst arī jautājumi, kas saistīti ar digitālo infrastruktūru, tiešsaistes muzejiem un fotogrāfiju tās datorizētajā un algoritmu formā.

Pauļus Petraitis (Paulius Petraitis, 1985) ir mākslinieks, kurators un teorētiķis. Šobrīd dzīvo un strādā Viļņā. Viņa profesionālā darbība saistīta ar attēlu radīšanu daudzveidīgā (tehnoloģiju, sociālā un kultūras) kontekstā. Kā līdzkurators Petraitis veidojis pirmo izstādi, kas norisinājusies Snapchat lietotnē: “Tā tas ir/Tagad” (2015); kūrējis arī ekrāniem paredzētās izstādes Sraunus (2010-2013) un Blog Reblog (2013-2014). Izmantojot pseidonīmu Pols Peipers, Petraitis izdevis divpadsmit grāmatas, to skaitā darbus “Laikmetīgā fotogrāfija” un “Miglainais ekrāns”. Viņš ir redaktors izdevumam “Sapnis, ne fotogrāfija”; šis izdevums izmanto 47 dažādu autoru darbus, lai pētītu fotogrāfijas un neveiksmes sarežģītās attiecības.

Ingrīda Pičukāne (1978) ir māksliniece-feministe, kura savā mākslā pievēršas sievietes skatījuma analīzei. Viņu interesē ikdiena un sieviešu stāsti – personīgās vēstures, kas bieži ir noklusētas. Pičukāne ir ieguvusi maģistra grādus Igaunijas Mākslas akadēmijas Animācijas nodaļā un Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Kopš 2007. gada viņas komiksi regulāri tiek publicēti komiksu antoloģijās “š!”, kā arī iekļauti komiksu izstādēs ārvalstīs. Māksliniece ir veidojusi dizainu Janas Kukaines grāmatai “Daiļās mātes” un ilustrācijas izdevniecības “Liels un mazs bērnu” grāmatām. Ingrīda ir pašizdotā žurnāla jeb zīna “Samanta” (pirmais numurs iznāca 2017. gadā) redaktore un māksliniece. Vairākkārt piedalījusies laikmetīgās mākslas festivālā SURVIVAL KIT.

Ronita Porata (Ronit Porat, 1975) ieguvusi maģistra grādu mākslā Čelsijas Mākslas un dizaina augstskolā Londonā un ar izcilību absolvējusi fotogrāfijas un digitālo mediju studijas Hadasa koledžā Jeruzalemē. Māksliniece savos darbos izmanto galvenokārt fotogrāfiju, papildinot to ar tekstu un arhīva materiāliem. Poratas darbi izstādīti vairākās starptautiskās grupas un personālizstādēs, tostarp Van Lūna muzejā Amsterdamā, Telavivas Mākslas muzejā, Ķelnes Pilsētas muzejā. Porata saņēmusi virkni radošo stipendiju un apbalvojumu, no kuriem nesenākais ir Lorēnas un Mičela Preseru Fotogrāfijas balva jaunajam Izraēlas māksliniekam 2017 (Lauren and Mitchell Presser Photography Award for a Young Israeli Artist 2017). Porata piedalījusies dažādās mākslinieku rezidenču programmās Austrijā, ASV, Nīderlandē, Islandē un citviet. 2020. gada aprīlī māksliniece uzturas ISSP Rīgas rezidencē. Kopš 2010. gada Porata ir mākslinieku kolektīva Indie Photography Gallery dalībniece.

Marta Pšibilo (Marta Przybylo, 1981) ir mākslas zinātniece, grāmatu dizainere, kuratore un fotogrāfe. Kopš 2009. gada strādā Fotogrāfijas Arheoloģijas fondā, koordinējot izdevniecības nodaļas darbu, veidojot grāmatu dizainu, strādājot arhīvā un darbojoties kā izstāžu un izglītības projektu kuratore. Fonda viceprezidente kopš 2017. gada.

Autore Fotogrāfijas Arheoloģijas fonda izdotajām grāmatām, to vidū: “Industriāls” (Tadeuša Suminska fotogrāfijas, 2014); “Emulsija” (grāmata pēta fotogrāfijas materiālo dabu, 2015); Lux (2016), kas veltīta gaismai fotogrāfijā. Strādājusi pie Zofijas Ridetas grāmatas “Mazais cilvēks” jaunās redakcijas.

Kā līdzkuratore veidojusi izstādi “Eksportam paredzētā “Polija”. Fotogrāfija mēnešrakstā “Polija”, 1954–1968” Nacionālajā Mākslas galerijā Zachęta (Varšava, 2019) un bijusi līdzredaktore izstādi pavadošajai grāmatai “Nākotnes sākotne. Fotogrāfija mēnešrakstā “Polija”” 1954–1968 (2019).

Līdzdibinājusi grāmatu pašizdošanas kolektīvu Syreny i glonojady un darbojas tajā.

Šelda Puķīte (1986) ir kritiķe, kuratore un pētniece, kura patreiz dzīvo Igaunijā. Studējusi mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā iegūstot bakalaura un maģistra grādu, un patreiz turpina studijas doktorantūrā izstrādājot doktora disertāciju par popārta ietekmi uz Latvijas mākslu. Šeldu īpaši interesē krustpunkti starp mākslu, populāro kultūru un aktuālo sociālpolitiku, kuru reprezentē izmantojot starpdisciplināru pētniecību un rotaļīgu formātu. Pēdējos gados strādājusi pie vairākiem nozīmīgiem izstāžu projektiem, izglītības programmām, kā arī veidojusi katalogus dažādiem mākslas festivāliem. Regulāri piedalās starptautiskās kultūras diskusijās, simpozijos un lekcijās, un raksta recenzijas un esejas Baltijas valstu portāliem un presei. Šelda ir sadarbojusies ar tādām mākslas institūcijām kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgas Fotogrāfijas biennāle, Tartu Mākslas māja un Tartu Mākslas muzejs.

Maija Rudovska (Rīga, Latvija) strādā kā neatkarīga kuratore, pētniece un mākslas kritiķe. Viņas radošās prakses fokusā ir savstarpējo attiecību starp-mediācija un komunikācija starp dažādām telpām, kontekstiem un institūcijām Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā, īpašu uzmanību veltot pa vidu esošajam, hibrīdajam, identitātēm un telpām. Viņas nesenā interese ir aizstāvēt neatkarīgas, pašorganizētas prakses.

Rudovska ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē Latvijas Mākslas akadēmijā (2009) un pabeigusi studijas kūrēšanā Konstfack University College of Arts, Crafts and Design, Stokholmā (2009/2010). Viņa arī trīs gadus studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras programmā.

Rudovska kūrējusi un organizējusi virkni projektus un izstādes Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā, kā arī starptautiski: Futura Gallery (Čehija), Foundation Ricard (Francija), Bozar Centre for Fine Arts (Beļģija), Kim? Laikmetīgās Mākslas centrs (Latvija), Moderna Museet (Zviedrija), Contemporary Art Centre (Lietuva), The Living Art Museum (Islande), Augusta Gallery (Somija), ARS Project Space (Igaunija), u.c. Kopš 2011. gada viņa vada tīklojumu platformu Blind Carbon Copy.
Foto: Andrejs Strokins

Guntars Ruskuls (1973) studējis ģeogrāfiju vides zinātnes Latvijas Universitātē. Pašlaik strādā Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā Stratēģiskās vadības pārvaldes vadītāja amatā. Guntars vadījis Rīgas pilsētas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam izstrādi un koordinējis sabiedrības iesaisti. Pašlaik Guntars kopā ar saviem kolēģiem izstrādā Rīgas attīstības programmu nākamajam plānošanas periodam, kas noteiks prioritātes un resursus attīstībai pašvaldībā. Tāpat Guntars aktīvi piedalās Rīgas metropoles areāla kopīgu interešu definēšanā un sadarbības veicināšanā. Guntars izmanto daudzpusīgas un sabiedrību iesaistošas metodes. Viņš ir viens no Apkaimju platformas idejas autoriem Rīgā un daudz ieguldījis kopienu attīstības procesos pilsētā.
Foto: Kristaps Kalns

Līga Spunde (1990) dzimusi Rīgā, Latvijā. Savus darbus bieži veido kā multimediālas instalācijas, kurās personīgi stāsti cieši savīti ar apzināti konstruētu fikciju. Radot plašu, bet reizē smalku tematisku tīklojumu, darbos tiek ietvertas atsauces uz dažādiem laikiem un simboliem. Interpretācijas precizitāte un jauniegūtais konteksts kļūst par personīgās pieredzes paplašinājumu, aizsniedzoties līdz vispārzināmām patiesībām. Darbi tiek risināti visdažādākajos materiālos un medijos.

2014. gadā ieguvusi Ināras Teterevas stipendiju mākslā. 2016. gadā pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūras studijas ar diplomdarba projektu “Pārgājiens”, kas ieguvis Startpoint Prize 2016 žūrijas atzinību kā viens no trim labākajiem Eiropas mākslas augstskolu absolventu projektiem. Piedalījusies vairākās izstādēs un mākslas projektos gan Latvijā, gan ārzemēs: “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi” (2019, kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga), Champs-Élysées (2019, galerija “427”, Rīgā), “Interlūdija” sadarbībā ar Alvi Misjunu (Rīgas cirka ziloņu stallī, KVADRIFRONS, Rīgā), “Melos” (2019, Radošās darbnīcas telpās, “Arsenāls”, Rīgā), Free French Fries (2017, galerijā Komplot, Beļģijā), “NNN”, (2017, LNMM, Rīgā) u.c.

Pauls Šedings, PhD (Paul Scheding, 1983) ir profesora asistents Minhenes Ludviga Maksimiliana universitātes Klasiskās arheoloģijas nodaļā. Jau vairāk nekā desmit gadus viņš vada izrakumus un lauka pētījumus Tunisijā un Itālijā. Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar mikroreģionāliem antīkā urbānisma un 19. gadsimta arheoloģijas pētniecības vēstures fenomeniem. Šedingu īpaši interesē fotogrāfiju parādīšanās un to lietojums antīkās kultūras un arheoloģijas jomā; par šo tēmu viņš nesen publicējis rakstu ““Bezvērtīgās” vara gravīras un “objektīvā” fotogrāfija. Par attiecībām starp epistmisko praksi un attēlmediju novecošanu klasiskajā arheoloģijā”.

Guna Ševkina (1983) ir mākslas zinātniece un vēsturniece. Ieguvusi maģistra grādus Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļā un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Profesionālo interešu lokā ir Latvijas mākslas vēsture, Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana un izpēte. Šobrīd strādā Latvijas Fotogrāfijas muzejā par vēsturnieci.

Andreass Ventsels, PhD (Andreas Ventsel, 1976) ir vecākais pētnieks semiotikā Tartu Universitātē. Viņa pētniecisko interešu laukā ietilpst semiotika, diskursa teorija, vizuālā komunikācija, retorika un politikas analīze. Ventsels publicējis virkni rakstu un šobrīd strādā pie divām grāmatām: “Stratēģiskie sazvērestību naratīvi: semiotiskais lasījums” (līdzautore M. L. Madisona, izdevniecība Routledge) un “Politiskā semiotika kā teorija un metode: ievads relācijpolitikas analīzē” (līdzautors P. Selgs, izdevniecība Palgrave).