Izstāde “Cilvēks – dators” veltīta mūžīgu eksistenciālu jautājumu lokam, kura atbildes laiku pa laikam nākas pārvērtēt. Tā centrā ir naivais jautājums: “Kas es esmu?”, un tam seko birums ar līdzīgām vēlmēm saprast sevi: “Kas mēs esam? No kurienes nākam un kurp mēs ejam? Kāpēc tā notiek? Kāpēc tā rīkojamies? Ko es jūtu? Kā jūties tu?”

Izstāde “Starp: impresijas par Abū Dabī” ir refleksija par to, kas rada vietas sajūtu (sense of place) un kā indivīda piesaiste vietai mainās, laikam plūstot un jauniem atmiņu un pieredžu slāņiem veidojoties, pastāvīgas dzīves “starp” Rīgu un Abu Dabī kontekstā.

Strauji pietuvojoties rēgainu MI attēlu piesātinātai nākotnei, fotogrāfija šķiet nokļuvusi eksistenciālā krīzē. Medijs, kas caur kultūras vēsturi radis (at)tēlot pasauli tās smalkākajās niansēs, tagad sastopas ar sarežģītu pretinieku. Atšķirībā no tradicionālās fotogrāfijas, kam nepieciešama informācijas ievade no reālas vides un fiziska klātbūtne, teksta vizualizācijas rīki spēj ģenerēt attēlus no nemateriāliem atslēgas vārdiem, padarot šķietami lieku fotogrāfiskā akta zīmīgo klātbūtnes apliecinājumu.

Izstādē “Lai būtu, mums jāsaprot upe” trīs Baltijas valstu mākslinieces dalās domās un emocijās par dabu – dzīvo, vienoto sistēmu, kuras elements ir arī cilvēks. Tās norises vieta Siguldā nav nejauša, jo šejienes savdabīgās ainavas ar gleznainajām upes panorāmām un devona laika iežu atsegumiem – smilšakmens kraujām un alām – ir ceļinieku īpaši iemīļotas jau kopš romantisma laikiem 19. gadsimtā. Diemžēl 21. gadsimtā runāt par dabu nozīmē nevis baudīt ainavu, nevis cīkstēties ar to, bet runāt par visus apdraudošām klimata pārmaiņām, ekoloģiju, dabas negausīgu patērēšanu ar tehnoloģiju palīdzību, cilvēka un dabas aplamajām attiecībām, kurās Homo sapiens savu ērtību dēļ ignorē visu pārējo sugu izdzīvošanas vajadzības.

Radošā darbnīca kopā ar mākslinieci Līgu Spundi ir piemērota bērniem un jauniešiem vecumā no pieciem līdz 12 gadiem. Nepieciešamie materiāli tiks nodrošināti uz vietas. Ģimenes aicinātas ierasties sev ērtā laikā visas darbnīcas norises garumā no pulksten 11:00 līdz 14:00.

Izstādē “Radi/rādi citu pasauli! Fotomontāža Latvijas presē starpkaru posmā” pirmoreiz tiek eksponēti fotogrāfiju paraugi no 20. gs. 20.–30. gadu Latvijas preses izdevumiem, kas radīti ar šīs tehnikas palīdzību. Ekspozīcijā iekļauta daļa no Zinas Āres, Jāņa Baltiņa, Roberta Brieža, Reiholda Kasparsona, Eduarda Krauca un Roberta Aleksandra Rīdela veikuma šajā jomā.

Kā vienlaikus aizpildīt padziļinātas vēstures vakuumu un kritiski pārskatīt līdzšinējos naratīvus? Divu izstāžu cikls “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures” apvieno vairāku mākslinieku versijas, komentārus un interpretācijas par vietējās fotogrāfijas vēstures rakstīšanas procesiem. Izstādes veidotas kā pavadījums izdevumam “Latvijas fotogrāfijas vēsture attēlos”, ko ISSP plāno izdot 2024. gadā. Kristīne Krauze-Slucka, Agate Tūna, Annemarija Gulbe un Konstantīns Žukovs radījuši jaunus darbus, atsaucoties uz un veidojot dialogu ar dažādu vēsturisko periodu fotogrāfiem un fenomeniem, kā arī sadarbojoties ar attiecīgo tēmu pētniekiem. Pievēršoties materialitātei, eksperimentālām tehnoloģijām, fotogrāfijas saiknei ar kino, kā arī tādam mākslas kontekstā neiederīgam žanram kā paranormālā fotogrāfija, mākslinieki izaicina ierastās fotogrāfijas vēstures robežas. Izstādēs tiek izmantotas sieviešu un kvīru vēstures perspektīvas, kā arī iztaujāta fotogrāfijas medija loma nacionālās un vietas identitātes veidošanā.

Šajā pasaules daļā fotogrāfija ir piesātināta ar asinīm un sāpēm. Tiklīdz šķiet, ka kļūst nedaudz labāk, atkal izceļas karš vai nemieri, vai kāds psihopāts uzsāk etnisko tīrīšanu. Arī 21. gadsimtā mākslinieki, izmantojot fotogrāfiju, piemin upurus un jūt viņiem līdzi, brīdina un apsūdz pāridarītājus un dokumentē noziegumus. Pat ja Centrālajā un Austrumeiropā esam “pieraduši” pie nežēlības un traumu attēlošanas, kas pavada mūs no paaudzes uz paaudzi, mums joprojām nav teoriju par šāda veida notikumu attēlojumiem. Kopš nozīmīgā izdevuma Picturing Atrocity. Photography in Crisis (sastādījis Džefrijs Batčens u.c.) zinām, kā apšaubīt mūsu fotogrāfiskā vuārisma lomu, bet tas, ko mēs nezinām, ir – kā sadzīvot ar aculiecinieka stāvokli.

Radošā darbnīca kopā ar mākslinieci Līgu Spundi ir piemērota bērniem un jauniešiem vecumā no pieciem līdz divpadsmit gadiem. Nepieciešamie materiāli tiks nodrošināti uz vietas. Ģimenes aicinātas ierasties sev ērtā laikā visas darbnīcas norises garumā no pulksten 12:00 līdz 16:00.

Zeme, darbs un latvieša dvēseles ēdiens — kartupelis. Mūsu identitāti raksturo pārlaicīgas vērtības. Bet vai tiešām? Kā atšķirt pārmantotas atmiņas no piedzīvotām? Ikgadējā kartupeļu talka latvietim nozīmē ne tikai ražas laiku un fizisku darbu, bet arī simboliski attēlo cilvēka saikni ar savu zemi. Kolektīvā pieredze, starp pirkstiem sajūtot tik tikko uzartas augsnes irdeno tekstūru un ieelpojot tās rūgto smaržu, gluži instinktīvi kalpo par pamatu latvieša izpratnei par dzīvi un nāvi.Politika, reliģija, kultūra un ēdiens ir četri galvenie stāsti, ko cilvēks ņem līdzi, dodoties pasaulē. Pievēršot uzmanību kartupeļa simbolismam, mākslinieki Klāvs Liepiņš un Renāte Feizaka pēta, ko šis kultūraugs vēsta par mūsu identitāti. Mākslinieku tandēms, kas jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Islandi, savus novērojumus par šo tēmu iemieso savā pirmajā izstādē Rīgā — “Kartupeļu cilvēki”.

Latvijas Fotogrāfijas muzejs kā ilggadējs Rīgas Fotogrāfijas biennāles sadarbības partneris piedāvā ielūkoties tematiskā krājuma atlasē “Acīm redzamais – ne/ticamais”, kur pārstāvēti 20. gs. pirmās puses fotogrāfu eksperimenti, kas veido iluzoru attēlojumu. Vizuālā uztvere ir sarežģīta sistēma, kur iesaistīta gan redze, gan prāts, gan arī atmiņas procesi, kas mūsdienās ir kļuvuši par nozīmīgu fotogrāfijas medija izpētes lauku. Līdz ar fotogrāfijas tehnoloģiju attīstību ir mainījusies arī redzēšanas kultūra, tomēr fotogrāfiska attēla ticamības jeb dokumentalitātes aura Photoshop, viedtālruņu un interneta laikmetā joprojām ir klātesoša.

Latvijas grāmatniecības vēsturē pat 20. gadsimta ietvaros nav daudz tādu bērniem domātu grāmatu, kuru noformējumā mākslinieki būtu izmantojuši fotogrāfiju. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka tikai pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanas izdevējus sāka nodarbināt jautājums par grāmatu kā mākslas darbu. Jānis Roze bija viens no pirmajiem, kas ne vien rūpējās par grāmatu augstvērtīgu māksliniecisko ietērpu, bet arī pievērsa uzmanību fotogrāfijas kā medija piedāvātajām iespējām. Viņa izdoto skolas grāmatu apdarē tika izmantotas Jāņa Rieksta, Mārtiņa Lapiņa, Dāvja Spundes u.c. fotogrāfijas.

Atziņa, ka sīvākā konkurence mūsdienu ekonomikā ir par patērētāju uzmanību, sen kļuvusi par truismu. Sociālie mediji ir telpa, kur šādā konkurencē iesaistās ne vien starptautiska biznesa smagsvari, bet arī privātpersonas, turklāt vairumam auditorijas uzmanība nenes tiešu monetāru peļņu.

Kā vienlaikus aizpildīt padziļinātas vēstures vakuumu un kritiski pārskatīt līdzšinējos naratīvus? Divu izstāžu cikls “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures” apvieno vairāku mākslinieku versijas, komentārus un interpretācijas par vietējās fotogrāfijas vēstures rakstīšanas procesiem. Izstādes veidotas kā pavadījums izdevumam “Latvijas fotogrāfijas vēsture attēlos”, ko ISSP plāno izdot 2024. gadā. Kristīne Krauze-Slucka, Agate Tūna, Annemarija Gulbe un Konstantīns Žukovs radījuši jaunus darbus, atsaucoties uz un veidojot dialogu ar dažādu vēsturisko periodu fotogrāfiem un fenomeniem, kā arī sadarbojoties ar attiecīgo tēmu pētniekiem. Pievēršoties materialitātei, eksperimentālām tehnoloģijām, fotogrāfijas saiknei ar kino, kā arī tādam mākslas kontekstā neiederīgam žanram kā paranormālā fotogrāfija, mākslinieki izaicina ierastās fotogrāfijas vēstures robežas. Izstādēs tiek izmantotas sieviešu un kvīru vēstures perspektīvas, kā arī iztaujāta fotogrāfijas medija loma nacionālās un vietas identitātes veidošanā.