Lai aktualizētu kuratora kā radošas personības un mediatora starp māksliniekiem, mākslas darbiem, skatītāju un sabiedrību nozīmi mūsdienu kultūras procesos, Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas kuratoru programmu 2021. gadā aizsāka jaunu programmu – konkursu “Jaunais kurators!”, kur varēja pieteikties Latvijas jaunie kuratori. 2025. gadā pirmo reizi balvai tika aicināti pieteikties ne tikai vietējie, bet visu Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – jaunie kuratori.

2025. gadā jau sesto reizi tiek pasniegta Rīgas Fotogrāfijas biennāles balva “Meklējam jauno fotogrāfijā!”. Tā ir dibināta, lai veicinātu jaunos māksliniekus vizuāli spēcīgos darbos atklāt konceptuāli dziļu, oriģinālu skatījumu uz sava laikmeta norisēm, atrodot un izceļot jaunos Baltijas valstu autorus, kuru darbos jau dominē šīs kvalitātes. Kopš 2019. gada balvas pasniegšana noris biennāles programmā “NEXT” sadarbībā ar ISSP galeriju.

2025. gadā jau sesto reizi tiek pasniegta Rīgas Fotogrāfijas biennāles balva “Meklējam jauno fotogrāfijā!”. Tā ir dibināta, lai veicinātu jaunos māksliniekus vizuāli spēcīgos darbos atklāt konceptuāli dziļu, oriģinālu skatījumu uz sava laikmeta norisēm, atrodot un izceļot jaunos Baltijas valstu autorus, kuru darbos jau dominē šīs kvalitātes. Kopš 2019. gada balvas pasniegšana noris biennāles programmā “NEXT” sadarbībā ar ISSP galeriju.

Šajā lekcijā tiks apskatīts, kā patlaban klājas fotogrāfijai Polijā. Tajā šobrīd veidojas jauna institucionālā ainava, ko raksturo tradicionālo organizāciju marginalizēšanās, festivālu formāta degradēšanās un pārveidošanās, kā arī jauna tipa fotoinstitūciju rašanās. Šīs straujās pārmaiņas sākās 21. gadsimta otrajā desmitgadē, un kovida epidēmija, kā arī karš Ukrainā tās tikai paātrināja. Šajā lekcijā es mēģināšu aplūkot kultūras producēšanas jomā notiekošās izmaiņas,kuras skar tiklab muzejniekus, kuratorus, kolekcionārus un akadēmiskos lektorus, kā pašus fotogrāfus.

Spekulatīvais jēdziens “hronosfēra” konceptuāli ierāmē Lesjas Vasiļčenko pirmo personālizstādi Rīgā. “Hronosfēra” ir savstarpēji saistītu darbu virkne, kuru sarežģītā saspēle atklāj to, cik dažādi mērogojams laiks: sākot no mikrolaika nogriežņiem (piemēram, attālināto datu ievākšanas no planētu virsmām vai datu apstrādes posmiem) līdz makrolaika piemēriem, kā ekoloģiskajām traumām un atomlaikam. Papildu kontekstu laika pētniecībai “Hronosfērā” piešķir patlaban Ukrainā notiekošais karš. Izstāde atklāj, kā karš sarauj, pārplēš, pārklāj un pārveido cilvēciskās un pārcilvēciskās esības laika struktūru, iespiežoties gan personīgajā, gan kolektīvajā laikā.

INeredzamas, bet klātesošas. Pavadošas. Iedarbīgas. Kur rodas domas, un kā veidojas pavedieni, kas caurvij prātu? Par to, kā tās rodas, varu izteikt tikai pieņēmumus. Netverams skaits neironu veido savienojumus viens ar otru. Lai izprastu atsevišķo vienību darbību, tā tiek aplūkota plašākā kontekstā, izpētē veidojot neironu kartes. Arī cilvēks aplūkojams apkārtnes ietvarā, rosinot interesi aplūkot dzīvas un mākslīgas sistēmas, kas kalpo kā platformas motivācijai, idejām un rīcībai.

Vārda “kūrēt” viena no nozīmēm ir ‘curare – rūpes’, un pēdējo gadu kūratoriālajā diskursā šim aspektam ir pievērsta pastiprināta uzmanība, radot attiecību estētiku, kas balstās padziļinātās ētiskās nostādnēs, rūpējoties par procesu iekļautību, ieklausīšanos un visu pušu skaidru robežu definēšanu. Taču šis fokuss vienlaicīgi tiek kritizēts, jo, apzīmējot kādu aktivitāti kā rūpjpilnu, ir iespējama robežu pārkāpšana un iejaukšanās indivīda pašnoteiksmē un process tiek tikai plakātiski apzīmēts, taču tiek pielietotas pakļaujošas un varas stratēģijas. Kā šīs abas stratēģijas nošķirt un veidot iekļaujošāku kuratoriālo praksi, kas virzās prom no ģēnija postulāta un transformējas kolektīvā praksē?

Jaunās tehnoloģijas strauji maina veidu, kā cilvēki rada un patērē mākslu un kultūru. Bet kā tas ietekmē cilvēka radošumu? Ja esat radošās nozares pārstāvis, visticamāk, pārmaiņas jums nav svešas. Galu galā jaunu tehnoloģiju ienākšana vienmēr ir ietekmējusi radošos procesus. Lai arī radošās nozares piedzīvo nepārtrauktas pārmaiņas, tehnoloģiju inovācija pēdējā piecgadē ir viesusi kardinālu pavērsienu – sākot no rūpnieciskā dizaina līdz fotogrāfijai, grafiskajam dizainam, filmu producēšanai un visam, kas pārstāv radošās prakses. Mākslīgā intelekta (MI) parādīšanās ir pievienojusi jaunu dimensiju radošajam procesam, ļaujot māksliniekiem izpētīt neapgūtas teritorijas un paplašināt savas iztēles robežas.

2025. gadā jau sesto reizi tiek pasniegta Rīgas Fotogrāfijas biennāles balva “Meklējam jauno fotogrāfijā!”. Tā ir dibināta, lai veicinātu jaunos māksliniekus vizuāli spēcīgos darbos atklāt konceptuāli dziļu, oriģinālu skatījumu uz sava laikmeta norisēm, atrodot un izceļot jaunos Baltijas valstu autorus, kuru darbos jau dominē šīs kvalitātes. Kopš 2019. gada balvas pasniegšana noris biennāles programmā “NEXT” sadarbībā ar ISSP galeriju. Starptautiska ekspertu žūrija vērtē un godalgo Baltijas valstu jauno mākslinieku pieteikumus, dodot iespēju laureātiem eksponēt savus darbus ISSP Galerijā, savukārt Lietuvas izdevniecība NoRoutine Books ik gadu izraugās savu favorītu, kura balva ir iespēja izdot paša fotogrāmatu.

Pedagoģiska un performatīva lekcija par birokrātiju, radošumu un pretestību. Pasākumā, kura sākumpunkts ir biroja vide, tiek aplūkota mūsdienu cilvēka smagā atkarība no vēlmes sistematizēt visu, kas tam apkārt. Jons Hantingtons rādīs piemērus no sava ilgtermiņa projekta “Krēslas birokrātija” – pasākumu, objektu un intervenču kolekcijas –, kas pēta administrācijas zemtekstus un ofisa dzīves alternatīvās puses. Tiks prezentētas dažādas rituāliskas metodes – neliela mēroga praktiski paņēmieni, ko var izmantot darbavietā, lai cīnītos ar bezspēcības un neapmierinātības sajūtu.

Pirms padsmit gadiem nomira mana vectante Zoņa. Toreiz nesen kā sāku fotografēt un sajūsminājos par Magnum foto aģentūras lielajiem klasiķiem –pārsvarā franču, ebreju un anglosakšu izcelsmes vīriešiem, kuri 1947. gadā izveidotās aģentūras paspārnē darināja foto stāstus, dokumentējot dzīvi un konfliktus visā pasaulē. Magnum fotogrāfi ieradās notikuma vietās kā neitrāli liecinieki, lai caur saviem objektīviem noraudzītos uz svešām drāmām, tad iesēstos lidmašīnās, nonāktu atpakaļ Parīzē un analizētu iegūtos kadrus, meklējot veiksmīgākās kompozīcijas. Es biju pārņemta ar ideju, ka arī mana misija ir pēc iespējas objektīvāk dokumentēt dzīvi tādu, kāda tā ir. Apbruņojusies ar 35 mm kameru un dažām melnbaltajām Ilford filmām, devos uz bērēm, domājot par to, kā diez uz tām skatītos Kartjē-Bresons.

Viena no vietām, kur cilvēki mēdz viens otru pamanīt, ir sabiedriskais transports. Gaidot iekāpšanu, nereti paiet ilgāks laika sprīdis, un neviļus sākam vērot tipāžus, kas iegadījušies blakus. Ielūkošanās sejā ir aizraujošs komunikatīvs process, kas gan aizvien biežāk notiek ar sociālo mediju pastarpinājumu, vienlaikus automātiski ziedojot savu seju kādai digitālai mākoņpakalpojumu kolekcijai. Neviens cilvēks nezina, kādu lomu mākslīgā intelekta režijā tuvākā vai tālākā nākotnē nospēlēs viņa foto atveids. Pagaidām mūsu sejas tikai krājas gigantiskā attēlu depozītā nenoskārstai vajadzībai un tiek izmantotas šauri racionāliem mērķiem – identitātes un drošības pārbaudēm, patērētāju uzvedības analīzēm un citur, kur noder seju meklēšanas programmas. Tomēr, gaidot autobusu, trolejbusu vai tramvaju, esam īstu ļaužu ielokā un varam mēģināt saprast un nepārprast viens otru, ieskatoties sejās.

“Es vienmēr esmu bijis apsēsts ar pilsētas un tās liminālo teritoriju dokumentēšanu. Savukārt skatītāju mudinu kļūt par aktīvu pētnieku, lai atšifrētu vides nozīmi un cilvēku darbības, kas tur varētu būt notikušas. Mani piesaista mēģinājums smalki atmodināt zinātkāri, kas rodas, apcerot pasaules lietas jaunā veidā. Priekšmeti, kas ir mainījuši savu sākotnējo funkciju, atkārtoti izmantoti vai pamesti. Fotografējot tie iegūst jaunas vai alternatīvas vērtības un nozīmes – kā pieminekļi vai zudušas civilizācijas paliekas.” – Pēteris Vīksna.